SOLARIS

Tā bija neliela raķete sakaru uzturēšanai starp Staciju un Sateloīdu, ko izmantoja, pār­vadājot kravu, un tikai izņēmuma gadījumos tā uzņēma cilvēkus, jo nebija atdarāma no iekšpuses. Tieši to man vajadzēja, tas kā sa­stāvdaļa ietilpa manā plānā. Protams, netaisī­jos raķeti izšaut, bet darīju visu tā, it kā ga­tavotos īstam startam: Hareja, kas bieži bija lidojusi ar mani kopā, kaut ko no tā saprata. Vēlreiz pārbaudīju raķetes klimatizācijas un skābekļa aparatūru, un, kad pēc galvenās ķē­des ieslēgšanas iedegās kontrolspuldzītes, iz­spraucos no šaurās iekšienes un teicu Harej ai, kas stāvēja pie trepītēm:

—    Kāp iekšā.

—    Un tu?

—    Iekāpšu pēc tevis. Man jāaizver aiz mums lūka.

Biju pārliecināts, ka viņa priekšlaikus neat­minēs manu viltību. Tikko Hareja pa kāpnī­tēm nokļuva raķetē, iebāzu kabīnē galvu un pajautāju, vai viņa ērti ierīkojusies, un, kad izdzirdu dobju, telpas šauruma sažņaugtu «jā», padevos atpakaļ un ar joni aizcirtu lū­kas vāku. Vienā paņēmienā aizšāvu abus aiz­bīdņus un ar iepriekš sagatavotu atslēgu sāku piegriezt piecas bultskrūves raķetes apvalka gropēs.

Smailais cigārs saslējās vertikāli, it kā tie­šām taisītos pēc mirkļa sākt lidojumu kos­mosā. Zināju, ka ieslodzītajai nekas ļauns ne­notiks — skābekļa raķetē bija pietiekami un pat nedaudz pārtikas, galu galā mans nolūks nemaz nebija turēt viņu tur bezgalīgi ilgi.

Alku par katru cenu iegūt vismaz pāris stundu brīvības, lai sastādītu turpmākās rīcī­bas plānu un tiktos ar Snautu, tagad jau kā līdzīgs ar līdzīgu.

Piegriezdams priekšpēdējo skrūvi, sajutu, ka metāliskie atgāžņi ar atsaitēm, kas no trim pusēm balstīja raķeti, viegli dreb, bet nodo­māju, ka es pats, sparīgi darbodamies ar lielo uzgriežņa atslēgu, esmu nejauši satricinājis tērauda ķermeni.

Bet, kad biju pāris soļus atkāpies, ierau­dzīju kaut ko tādu, ko es negribētu skatīt vēlreiz.

Drausmīgu, no iekšpuses izdarītu sitienu tricināta, raķete līgot līgojās. Vai, kas tie bija par sitieniem! Ja slaidās, melnmatainās meite­nes vietā raķetītē atrastos tērauda robots, pat tas nevarētu piespiest astoņtonnīgo masu raustīties tādās konvulsijās!

Lidlauka lampu atspulgi raķetes pulētajā virsmā zibsnīja un laistījās. Tiesa, nekādus sitienu trokšņus es nedzirdēju, raķetes iek­šienē valdīja absolūts klusums, vienīgi plaši izplestās atsaites, kas turēja mazo raķeti, vib­rēja kā stīgas, un to kontūras izplūda. Šo vib­rāciju frekvence bija tāda, ka sāku šaubīties par apšuves izturību. Ar drebošām rokām pie- vilku pēdējo skrūvi, aizsviedu atslēgu un nolēcu no trepītēm. Lēnām kāpjoties atpakaļ, redzēju, kā amortizējošās atsperes, kas aprē­ķinātas tikai konstantam spiedienam, uzsāk deju savās ligzdās. Man izlikās, ka bruņu ap­valks zaudē savu viengabalaino spīdumu. Kā neprātīgs metos pie tālvadības pults, ar abām rokām pagrūdu uz augšu reaktora un sakaru iedarbināšanas sviras; tad no skaļruņa, kas bija savienots ar raķetes iekšieni, izlauzās griezīga spiegšana, svelpoņa, kurai trūka jeb­kādas līdzības ar cilvēka balsi, un tomēr es tanī saklausīju atkārtotu, kaucošu «Kris! Kris! Kris!!!».

Dzirdēju to ne pārāk skaidri. No saplosīta­jiem pirkstiem man plūda asinis — tik hao­tiski un spēji biju tiecies iedarbināt raķeti. Zilganā atspulgā iespīdējās sienas, no starta laukuma zem sprauslām uzvirpuļoja putekļu mākoņi, kas pārvērtās indīgu dzirksteļu spietā, un visas skaņas nomāca augsta, gari stiepta rūkoņa. Raķete pacēlās uz trim liesmu mēlēm, kas tūlīt saplūda vienā uguns kolonnā, un, atstājot aiz sevis ellišķīgu virpuļviesuli, caur vaļējo izsviedēju izšāvās laukā. Diafrag­mas momentāni noslēdza atvērumu, automā­tiski ieslēgtie kompresori sāka ar svaigu gaisu skalot halli, kur mutuļoja kodīgi dūmi.

Neko no tā nemanīju. Atspiedies ar rokām pret pulti, krampjaini tvarstīju gaisu, kas bija pilns deguma un jonizācijas produktu smakas. Mana seja kaisa kā applaucēta, mati no ter­miskā viļņa iedarbības bija sasprogojušies un apsviluši. Kaut gan starta brīdī instinktīvi aiz­vēru acis, liesmu strūkla tās tomēr bija apžil­binājusi. Labu laiku redzēju tikai melnus, sarkanus un zeltainus riņķus. Pamazām tie izzuda. Tāpat kā dūmi, putekļi un tvaiki, ko iesūknēja stiepti svelpjošās ventilācijas cau­rules.

Pirmais, ko man izdevās saskatīt, bija zaļ­gani spīdošais radara ekrāns. Manevrēdams ar virziena reflektoru, sāku meklēt raķeti. Kad beidzot atradu, tā bija jau ārpus atmo­sfēras. Pirmoreiz dzīvē palaidu raķeti tik ne­prātīgā un aklā veidā, pat nepadomājis, kādu paātrinājumu tai piešķirt un — uz kurieni to raidīt. Nolēmu, ka vislabāk būs, ja ievirzīšu to riņķa orbītā ap Solāris, apmēram tūkstoš kilometru augstumā; pēc tam varēšu izslēgt dzinējus, jo nebiju drošs, ka, tiem ilgi darbo­joties, neizceļas kāda katastrofa ar neaprēķi­nāmām sekām. Tūkstoškilometru orbīta, kā pārliecinājos pēc tabulas, bija stacionāra. Arī tā, atklāti runājot, neko negarantēja, gluži vienkārši — tā bija vienīgā izeja, kādu re­dzēju.