SOLARIS

Noliecos pār Harej u un atrotīju īso kleiti­ņas piedurkni. Tieši virs baku potējuma zīmī­tes sārtoja sīka dūriena rēta. Kaut arī biju to gaidījis (jo arvien vēl instinktīvi meklēju lo­ģikas paliekas neiespējamajā), mani pārņēma pavisam nelāga sajūta. Ar pirkstu pieskāros šai niecīgajai vātij, kas man gadiem ilgi rā­dījās sapņos, liekot ar vaidu pamosties uz sa- vandītās gultas — allaž vienā un tai pašā pozā, salīkušam, tā, kā gulēja Hareja, kad at­radu viņu jau sastingušu; miegā centos izdarīt to pašu, ko viņa, it kā lūgdams piedošanu vai gribēdams būt kopā tais pēdējās minūtēs, kad viņa jau sajuta injekcijas iedarbību un no­kļuva baiļu varā. Viņa taču baidījās pat no visparastākās skrambas, nemaz nerunājot par asinīm, neprata panest sāpes, bet, lūk, toreiz izšķīrās par šo drausmīgo soli, atstādama tikai piecus vārdus uz man adresētās zīmītes. Tā gulēja manos dokumentos, es allaž nēsāju sev līdzi apbružāto, liekuma vietās izdilušo papīra gabaliņu, man nebija drosmes no tā šķirties — tūkstošiem reižu atgriezos pie mirkļa, kad Hareja to rakstīja, pie tā, kas viņai tad bija jāizjūt. Mierināju sevi, ka viņa gribēja to izdarīt tikai joka pēc un pabiedēt mani, un vienīgi indes deva nejauši izrādījās pārāk liela; visi centās mani pārliecināt, ka tieši tā arī notika un tas varbūt bija depresi­jas, pēkšņas depresijas izsaukts acumirklīgs lēmums. Bet neviens nezināja to, ko viņai pa­teicu piecas dienas pirms tam, kā es, lai sāpi­nātu viņu vēl vairāk, sāku kravāt mantas, kā viņa tai brīdī neparasti mierīgi iejautājās: «Vai tu zini, ko tas nozīmē?…» Izlikos, ka nesaprotu, kaut gan sapratu lieliski, bet uz­skatīju viņu par gļēvuli un pateicu viņai arī to… un tagad, lūk, atlaidusies šķērsām pāri gultai, viņa vērīgi skatījās manī, it kā nemaz nezinātu, ka es viņu biju iedzinis nāvē.

—    Neko vairāk neproti pateikt? — viņa jautāja.

Istaba bija sarkana no saules. Harejas ma­tos gruzdēja blāzma, viņa paskatījās uz savu plecu, kas tik ilgi bija saistījis manu interesi, un, kad mana delna noslīdēja, viņa piekļāva tai vēsu, gludu vaigu.

—    Hareja, — es nosēcu, — tas nevar būt…

—    Rimsties!

Viņas acis bija aizvērtas, redzēju, kā dreb plaksti, kā melnās skropstas pieskaras vai­giem.

—    Kur mēs atrodamies, Harej?

—    Pie mums.

—    Kur tas ir?

Viena acs uz īsu mirkli atvērās, un skrop­stas noglāstīja manu delnu.

—    Kris!

—    Jā?

—    Man ir labi.

Sēdēju nekustēdamies. Pacēlu galvu un spogulī virs mazgājamās ierīces ieraudzīju daļu gultas, Harej as izjukušos matus un sa­vus kailos ceļgalus. Ar kāju piestūmu sev klāt vienu no tiem pusizkausētajiem instrumen­tiem, kas mētājās uz grīdas, un ar brīvo roku pacēlu. Gals rādījās ass. Pieliku to pie ādas virs tās vietas, kur sārtojās pusapaļa simet­riska rēta, un ietriecu ķermenī. Sāpes bija svelošas. Skatījos uz plūstošajām asinīm, kas lielām lāsēm ritēja pa gurna iekšpusi un klusi pilēja uz grīdas.

Viss bija veltīgi. Aizvien skaidrākas kļuva briesmīgās domas, kas šaudījās man galvā, nu vairs neteicu sev: «Tas ir sapnis,» — sen jau tam neticēju, tagad domāju: «Man jāaiz­sargājas.»

Paskatījos uz viņas pleciem, kas zem baltās drānas pārgāja vidukļa izliekumā; viņas basās pēdas neskāra grīdu. Pastiepos uz viņas pusi, vieglītēm satvēru sārto papēdi un ar pirkstiem pārvilku pa pēdas apakšu.

Tā bija maiga, kā jaunpiedzimušajiem.

Es jau pilnīgi droši zināju, ka tā nav Ha­reja, un gandrīz biju pārliecināts, ka viņa pati to nezina.

Kailā pēda sakustējās manā delnā, Harejas tumšās lūpas piebrieda no neskanīgiem smiek­liem.

—    Izbeidz … — viņa nočukstēja.

Maigi palaidu vaļā pēdu un piecēlos. Jo­projām vēl biju kails. Steidzīgi ģērbjoties, pamanīju, ka viņa paceļas uz gultas sēdus un pievērsa skatienu man.

—    Kur tavas mantas? — es jautāju, bet tūlīt to nožēloju.

—    Manas mantas?

—    Vai tev ir tikai šī kleitiņa?

Tagad es sāku izlikties. Centos tīšām iztu­rēties nevērīgi, ikdienišķi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar, nē, it kā mēs vispār ne­kad nebūtu šķīrušies. Viņa piecēlās un, izlī­dzinādama krokas, ar man pazīstamu vieglu, bet spēcīgu rokas kustību pārvilka pār brun­čiem. Mani vārdi Hareju ieintriģēja, kaut gan viņa nekā nesacīja. Pirmo reizi viņa pavērās apkārt ar lietišķu, meklējošu skatienu, tad, jūtami izbrīnījusies, pagriezās pret mani.

—    Nezinu … — viņa bezpalīdzīgi teica un, piemetinājusi: — Varbūt skapī? … — atvēra durtiņas.

—    Nē, tur ir tikai kombinezoni, — es atteicu.

Blakus mazgājamai ierīcei atradu elek­trisko skūšanās aparātu un sāku dzīt bārdu, cenzdamies nenostāties ar muguru pret mei­teni, lai viņa būtu kas būdama.

Viņa staigāja pa kabīni, ielūkojās visos kaktos, paskatījās pa logu, beidzot pienāca pie manis un sacīja:

—    Kris, man ir tāds iespaids, it kā kaut kas būtu noticis.

Viņa apklusa. Es gaidīju ar izslēgtu aparātu rokā.

—    It kā es būtu kaut ko aizmirsusi…

daudz ko aizmirsusi. Zinu … atceros tikai tevi… un … un vairāk nekā.

Klausījos šajos vārdos, cenzdamies valdīt pār savu seju.

—    Vai es biju … slima?

—           Nu … var sacīt arī tā. Jā, kādu laiku mazliet slimoji.