SOLARIS

Nomierinājies sāku Hareju vērīgi aplūkot. Gaisma plūda no mugurpuses; caur žalūzijas spraugu krītošais stars zeltīja samtainās pūci­ņas uz viņas kreisā vaiga, bet skropstas meta uz sejas garu ēnu. Viņa bija skaista. «Lūk,» es nodomāju, «cik pedantiski precīzs esmu pat ārpus realitātes: pamanu saules staru un arī to, ka viņai bedrīte ir tur, kur nevienai citai tās nav, zem izbrīnījušos lūpu kaktiņa; un tomēr es gribētu, lai tas viss beigtos. Jā­ķeras taču pie darba.»

Cenzdamies pārtraukt sapni, stingrāk aiz­spiedu plakstus, kad pēkšņi izdzirdu čaboņu. Uzreiz atvēru acis. Viņa sēdēja man blakus uz gultas un uzmanīgi vēroja mani. Uzsmai­dīju viņai, un arī viņa pasmaidīja un noliecās pār mani; pirmais skūpsts bija gaisīgs, it kā mēs būtu bērni. Skūpstīju viņu ilgi. «Vai var tā izmantot sapni?» es domāju. Bet tā nebūt nav neuzticība viņas piemiņai, jo es taču viņu redzu sapnī, viņu pašu. Nekad nekas tamlī­dzīgs man nebija gadījies …

Mēs joprojām klusējām. Gulēju augšpē­dus; viņai paceļot seju, varēju redzēt saules caurstrāvotās mazās nāsis, kas allaž bija viņas jūtu barometrs; ar pirkstu galiem pieskāros viņas ausīm, kuru ļipiņas sārtojās no skūp­stiem. Nezinu, kas mani padarīja tik nemie­rīgu; joprojām sacīju sev, ka tas ir sapnis, taču sirds man sažņaudzās.

Es saspringu, taisīdamies izlēkt ārā no gul­tas; biju sagatavojies, ka tas neizdosies, miegā ļoti bieži nevaldām pār savu ķermeni, tas ir kā paralizēts vai arī promesošs, drīzāk rēķinājos ar to, ka šis nodoms man palīdzēs uzmosties. Tomēr neatmodos — tikai sēdēju uz gultas, nolaidis kājas uz grīdas. «Neko da­rīt, jāizsapņo līdz galam,» nodomāju, bet la­bais garastāvoklis izgaisa bez pēdām. Pār­ņēma bailes.

— Ko tu gribi? — balss bija aizsmakusi, un man nācās atkāsēties.

Automātiski, ar basām kājām sāku meklēt rītākurpes un, iekams atcerējos, ka te nav ne­kādu kurpju, tā sasitu pirkstu, ka iekliedzos. «Nu vienreiz būs cauri!» es apmierināti no­domāju.

Bet arvien vēl nekas nenotika. Kad es ap­sēdos, Hareja mazliet atvirzījās. Ar pleciem viņa atspiedās pret gultas atzveltni. Viņas kleita zem paša kreisās krūts galiņa tikko ma­nāmi drebēja — pukstošas sirds taktī. Viņa vēroja mani ar mierīga interesi. Nodomāju, ka vislabāk būtu paiet zem dušas, tomēr ap­ķēros, ka duša, kas rādās pa sapņiem, taču nespēj uzmodināt.

—    Kā tu te gadījies? — es jautāju.

Viņa paņēma manu roku un ar savu ierasto žestu pasvieda to gaisā, no apakšas pasita manus pirkstus uz augšu un atkal saķēra.

—    Nezinu, — viņa atbildēja. — Vai tas ir slikti?

Arī balss bija tā pati, zemā, un skanēja iz­klaidīgi. Viņa vienmēr runāja tā, it kā ne se­višķi domātu par izteiktiem vārdiem, it kā jau būtu nodarbināta ar kaut ko citu, tāpēc rei­zēm atstāja neapdomības, reizēm bezkaunības iespaidu; viņa visu vēroja ar apslāpētu iz­brīnu, kas atklājās vienīgi acīs.

—    Vai tevi… kāds redzēja?

—    Nezinu. Es vienkārši atnācu. Vai tas ir svarīgi, Kris?

Hareja aizvien vēl spēlējās ar manu roku, bet viņas seja rotaļā vairs nepiedalījās. Viņa sadrūma.

—    Harej? …

—    Jā, mīļais?

—    Kā tu uzzināji, kur es atrodos?

Tas viņu samulsināja. Smaidot — viņai bija tik tumšas lūpas, ka ķiršu sula neatstāja uz tām nekādas pēdas, — parādījās viņas zobu galiņi.

—    Man nav ne mazākās sajēgas. Jocīgi, vai ne? Kad es ienācu, tu gulēji un nepamo- dies. Negribēju tevi modināt, jo tu esi dusmu pūķis un rūgumpods, — taktī ar šiem vārdiem viņa enerģiskāk pameta manu delnu uz augšu.

—    Vai tu biji apakšā?

—    Biju. Aizbēgu no turienes; tur ir auksti.

Viņa palaida vaļā manu roku. Atbalstīju­sies uz elkoņa, Hareja ar galvas kustību pār­meta matus uz vieniem sāniem un paskatījās uz mani ar to pussmaidu, kas tikai tad pār­stāja mani kaitināt, kad viņu iemīlēju.

—    Bet… Harej… taču, — es buldurēju.