SOLARIS

Ejot gar alumīnija trepēm, pamanīju uz pa­kāpieniem no augšas krītošas gaismas plan­kumus. Tātad Sartoriuss joprojām strādāja, pat šobrīd! Nolēmu, ka man viņš jāredz.

Augšstāvā bija mazliet siltāks. Platā, zemā gaitenī dvesa viegls vējiņš. Papīra strēmeles draiski čabēja pie ventilācijas atverēm. Gal­venās laboratorijas durvis veidoja bieza, grumbuļaina stikla plate, ietverta metāla rāmī. No iekšpuses stiklu aizsedza kaut kas tumšs: gaismu deva tikai šauri logi zem pašiem gries­tiem. Nospiedu rokturi. Kā jau biju paredzē­jis, durvis nepadevās. Iekšā valdīja klusums, laiku pa laikam sadzirdēju it kā vāju gāzes liesmiņas sīcienu. Pieklauvēju — nekādas atbildes.

—     Sartoriuss! — es iesaucos. — Doktor Sartorius! Tas esmu es, jaunais, Kelvins! Man ar jums jātiekas, lūdzu atveriet!

Viegla čaboņa, it kā kāds būtu uzminis uz sagumzīta papīra, un atkal klusums.

—     Tas esmu es, Kelvins! Jūs taču esat par mani dzirdējis! Atlidoju ar «Prometeju» pirms pāris stundām! — es kliedzu, tuvinādams lūpas vietai, kur durvju stendere saskārās ar metāla rāmja malu. — Doktor Sartorius! Te neviena nav, tikai es! Atveriet!

Klusums. Tad pakluss troksnis. Dažas rei­zes kaut kas nožvadzēja — tik griezīgi, it kā kāds uz metāla paplātes būtu uzmetis metālis­kus instrumentus. Un pēkšņi apstulbu. Atska­nēja sīki solīši, it kā bērna riksīši: mazu kā­jiņu bieža, steidzīga dipoņa. Varbūt… var­būt kāds to neiedomājami veikli atdarināja, ar pirkstgaliem bungodams pa tukšu, labi re­zonējošu kārbu.

—    Doktor Sartorius! — es kliedzu. — At­vērsiet vai neatvērsiet?!

Nekādas atbildes, tikai atkal bērna riksīši un daži ātri un plati, tik tikko sadzirdami soli, it kā šis cilvēks pārvietotos uz pirkstgaliem. Bet, ja viņš soļoja, tad taču nevarēja tai pašā laikā imitēt bērna solīšus! «Galu galā kāda man daļa!» es nodomāju un, nespēdams vairs valdīt augošo niknumu, ierēcos:

—    Doktor Sartorius!!! Ne tāpēc esmu lido­jis sešpadsmit mēnešus, lai piedalītos jūsu komēdijās! Skaitu līdz desmit. Pēc tam uz­lauzīšu durvis!!!

Šaubījos, vai man tas izdosies.

Gāzes pistoles strūkla nav pārāk spēcīga, bet es biju apņēmies tā vai citādi izpildīt sa­vus draudus, kaut arī vajadzētu doties uz no­liktavu, kur sprāgstviela noteikti bija pietie­kamā daudzumā. Sacīju sev, ka nedrīkst at­kāpties, jo vairs nespēju spēlēt ar šīm ārprāta iezīmētajām kārtīm, ko man rokās bija iegrū­dusi situācija.

Pēc atbalss likās, ka dzirdu cīņas troksni, vai arī kāds pārvietoja kaut ko smagu, aiz­slietnis laboratorijas iekšpusē varbūt par kādu pusmetru pavirzījās sānis, uz matētā, it kā ar sarmu pārklātā durvju stikla parādījās stalta ēna, un nedaudz aizsmacis diskants norunāja:

—   Es atvēršu, bet jums jāapsola, ka nenāk- siet iekšā.

—    Kāpēc tad jūs vērsiet vaļā?!

—    Es pats iznākšu laukā.

—    Labi. Apsolu.

Viegli noklikšķēja atslēga, tad tumšs si­luets, aizsedzis pusi no durvīm, rūpīgi aizvilka atpakaļ aizslietni (iekšā notika kaut kas ne­saprotams — dzirdēju it kā bīdīta koka gal­diņa brīkšķēšanu), un durvis beidzot pavērās tieši tik daudz, lai Sartoriuss varētu izsprauk­ties gaitenī.

Viņš stāvēja manā priekšā, ar savu augumu aizsegdams durvis. Viņš bija neparasti liels un kalsns, šķita, ka viņa ķermenis zem krēm- krāsas triko sastāv vienīgi no kauliem. Ap kaklu bija aptīts melns lakats; pār plecu no­karājās divkārt salocīts, reaktīvu apsvilināts laboratorijas aizsargpriekšauts. Neparasti šauro galvu Sartoriuss turēja kaut kā sāniski. Gandrīz pusi no viņa sejas aizsedza melnas, izliektas brilles, tā ka acis nevarēju saskatīt. Viņam bija garš apakšžoklis, iezilas lūpas un prāvas, arī zilganas, kā apsaldētas ausis. Sar­toriuss bija neskuvies. No elkoņiem, auklās iestiprināti nokarājās sarkani pretradiācijas cimdi. Tā mēs brītiņu stāvējām, skatīdamies viens uz otru ar neslēptu nepatiku. Viņa matu atliekas (izskatījās, ka viņš pats tos būtu īsi apcirpis) bija svina pelēkā krāsā, bārdas ru­gāji uz sejas — pavisam sirmi. Seja iedegusi, tāpat kā Snautam, bet apmēram pieres vidū, veidojot horizontālu līniju, brūnums beidzās. Acīm redzot, saulē viņš pastāvīgi nēsāja kaut kādu micīti.

—    Es klausos, — Sartoriuss beidzot teica.

Man likās, ka viņš ne tik daudz gaida manu

sakāmo, cik, ar pleciem balstīdams stikla dur­vis, saspringti ieklausās, kas notiek iekšā. Krietnu brīdi nezināju, ko sacīt, lai neizgrūstu muļķību.

—           Mans uzvārds ir Kelvins… Droši vien esat dzirdējis par mani, —es iesāku. — Esmu, tas ir … biju Gibariāna līdzstrādnieks …

Viņa liesajā, stateniskajā sejā — tā lai­kam izskatījās Dons Kihots — nebija nekādas izteiksmes. Pret mani pavērstais aceņu mel­nais, izliektais stikls stipri apgrūtināja man sarunu,.

—           Uzzināju, ka Gibariāns… nav starp dzīvajiem, — jutu, ka man sažņaudzās balss.

—    Jā. Klausos? …

Tas skanēja nepacietīgi.

—          Viņš izdarīja pašnāvību? … Kas atrada ķermeni — jūs vai Snauts?

—           Kāpēc jūs to jautājat man? Vai doktors Snauts jums nestāstīja? …

—           Es gribēju dzirdēt, kas jums šai lietā sakāms …

—    Jūs esat psihologs, doktor Kelvin?