Skirusies generala padomniece

– Labdien, esmu precejies. Tas bija Mihalicam, kuram vienkarsi nepaveicas, ka mes visi seit esam precejusies, godigi un uzticigi, un mums nav neviena, par ko atkapties.

Izcelas negaiditi karsts strids par to, ar kuru no musu darba viriesiem man pargulet. Kolegi pat iznema jubilejas albumu ar visparigam musu komandas fotografijam un atseviskiem ar lielajiem prieksniekiem. Vini visus apsprieda, visiem nomazgaja kaulus un beigas klusedami un soketi no notiekosa izvelejas divus man piemerotakos kandidatus.

“Se, Anka, izvelies,” vini man zem deguna pagruz albumu, piemeram, kaut kadu smarzu katalogu, kur var izveleties jebkuru sev tikamu variantu un viegli to iegadaties.

Pielagojusi brilles uz deguna un laujoties visparejam vajpratam, panemu albumu roka. Vismaz teoretiski izveleties virieti naksnosanai sava darba kolektiva ir daudz interesantak un jautrak neka domat par vira nodevibu.

"Nu noteikti, sis, jaunakais, ir labaks par musu Mihalicu," es ieveroju, skirstot albumu. "Mihalicam driz pienaks pensija, vina veders ir tads, ka vins, iespejams, ilgu laiku nav redzejis neko vertigu." Un sim ir tikai trisdesmit septini. Gandriz lidz nominalvertibai, augstaka pozicija.

Es saku stulbi kikinat par situacijas absurdumu. Ceru, ka Mihalics nebus informets par so musu sarunu un manu vertejumu par vina ka milaka potencialajam ipasibam. Interesanti, vai vinam sobrid ir kadas zagas sava biroja? Mes to jau ilgu laiku apspriedam.

"Ak, nu, tas ir veltigi," Natasa velreiz snac. "Mihalics ir musu pasu, gandriz dargais, ar vinu butu mierigak."

– Zini, patiesiba seit, albuma, mani vispar neviens neaiztiek. Es joprojam milu Kostju.

Nu atkal nelugtas asaras birst par vaigiem.

Vini mani atkal mierina, sak ar mani runat, novirza manu uzmanibu, un tagad mes plapajam par visu pasaule. Pusdienas jau sen ir beigusas, bet Mihalics ir savejais, nesteidzas nakt un atjaunot kartibu.

Pamazam saruna par viriesiem un jo ipasi prieksniekiem nonak pie cita aktuala temata. Uznemuma jaierodas jaunam izpilddirektoram, lai aizstatu veco. Pagaidam neviens nezina, kas tas bus, cilveks no arpuses vai kads ieksa. Tagad par so temu ir daudz diskusiju, tenkas un intrigas. Drosi vien mainisies ari kadri, vecos viksnus parcels liela prieksnieka paklautiba, un vins saverves sev jaunus, ari sis temats satrauc daudzus, kuri ienems mikstas vietas.

Es neielaizos diskusija par cinu starp biroja kresliem, man ir sava personiga tragedija, es domaju par savu.

Es atgriezos majas joprojam tada pasa dusma. Es sagatavoju labakas vakarinas, uz kuram biju spejigs, pirmkart, otrkart, tris veidu salatus. Domaju, ka vismaz mans virs novertes garsigo edienu. Es gaidu vina atgriesanos, bet vins joprojam nenak. es zvanu.

– Ak, Anija, es tev sorit teicu, vai tu esi aizmirsusi? Komandejums tika parcelts dienu agrak, pusdienlaika devos majas, sakrameju somu un tagad esmu lidosta.

– Tikai soma? Vai ziemai nepietiek?

– Ne, tur ir silti, neuztraucieties. Peldbikses, paris T-krekli un sorti un lietisks kostims celosanai. Man vairak nevajag.

– Peldsorti? Vai komandejums notiks jura?

– Nu, protams, An, ko tu dari? Es jums teicu, ka si ir Turkiye.

Kostja saka ko citu, bet nav iespejams klausities, vardi saplust viena fona troksni.

– …nu, cau, An, man nav laika, tagad es iziesu cauri kontrolei.

Klusums telefona, atvienots. No rita vins man neko neteica, vai ari bija loti kluss, kaut kur jau aiz durvim pa celam uz darbu.

Es nogrimu uz gridas. Man no rikles izlauzas snukstas, un es vairs nespeju attureties. Es recu ar gaudam un dedzigi.

Es ilgu laiku nevareju nomierinaties. Bija sajuta, ka ierasta dzive bruk. Gribetos vismaz kadu apskaut, lai sajustu siltumu un lidzdalibu, ka neesmu viena, bet mums ar Kostju nebija bernu, nav ne kaka, ne suna. Kostja teica, ka nevelas dzivniekus maza vienistabas dzivokli, vinam ir alergija, un vispar tie ir jatur un japieskata, un mums ir ierobezots budzets. Vecaki jau labu laiku prom, lai zvanitu, lugtu padomu, raudatu.

No rita, gatavojoties darbam, pec ilgas nakts pardomam nolemu, ka darisu ta, ka kolegi ieteica. Es atriebsos. Tas var neklut vieglak, bet tas tiesam nebus tik aizskarosi.

Es izeju tumsaja, aukstaja rita un knapi eju pa piesniguso dzivojamo rajona taku nomale. Visapkart redzu tikai pelecibu un izmisumu, netiru sniegu, drumus, nesmaidigus cilvekus, kas steidzas skersot celu pie isa luksofora. Pus stiprs vess vejs. Man mugura ir silta jaka, bet tik auksti man vel nekad nav bijis.

3. nodala