Savam brālim sargs

— Vai tad šeit ir kāds iemesls šaubām? Vai tāpat nav redzams? Jums neko neizsaka cietā starojuma jauda? Tādā gadījumā paņemiet kosmobioloģijas enciklopēdiju, ielūkojieties tur, kur runa ir par mutācijām, kas rodas starojuma ietekmē… Jums taisnība. Zeme kā debess ķermenis diez vai: izjutīs kādas neērtības no tā, ka piecpadsmit gaismas gadu attālumā uzliesmos pārnova. Bet dzīvība, dzīvība … Vai tiešām jūs uzreiz neiedomājāties, ka starojums, ko Zeme saņems uzliesmojuma rezultātā un kas ilgs ne jau vienu vai divas dienas, neizbēgami radīs mutācijas, radīs neparedzamas pārmaiņas visa dzīvā ģenētiskajā ainā, no vienšūnas būtnēm, pat vīrusiem, līdz mums? Iztēlojieties to vismaz uz mirkli, un jūs pa īstam pārņems šausmas …

Iestājās klusums. Varbūt pustumsa kuģa zinātniskajā centrā veicināja fantāzijas kaprīzes, turklāt Averovam bija pielipis arī Šuvalova uztraukums — viņam sāka rēgoties, ka no kaktiem lien ārā kroplīgas būtnes, daudzkājainas, mazām galviņām, tukšu un aukstu skatienu — brīnišķīgās cilvēces pretīgie mantinieki, cilvēces, kura tik grūtā ceļā sasniegusi tagadējo pilnību… Averovs izdvesa tādu skaņu, it kā viņam būtu kļuvis nelabi.

— Kā… Kā tad var.,. Kāpēc tad mēs sēžam? Vajag tūlīt pat domāt par aizsardzību …

— Par aizsardzību? Šo starojumu nevar neitralizēt. Diez vai var izgudrot ekrānu, kas aizsargātu no tā. Ģenētiskā ķirurģija? Droši vien tā varētu palīdzēt, ja runa būtu par dažiem cilvēkiem vai pat tūkstošiem, — bet nevis par miljardiem… Tā nav izeja. Pagaidām redzu tikai vienu ceļu. Protams, arī jūs jau esat to ieraudzījis.

— Iedarboties …

— Tikai tā. Mēs cerējām pārbaudīt jūsu aparatūru pašās ekspedīcijas beigās. Izdarīt eksperimentu. Tagad eksperiments pēkšņi ir ieguvis kolosālu nozīmi. .. Mans draugs, ja runā par veiksmi, tad veiksme ir tā, ka, pirmkārt, mēs izrādījāmies šeit īstajā brīdī un, otrkārt, esam apbruņoti. Ņemiet vērā, ka pamanīt to, ko ieraudzījām mēs abi, bija iespējams tikai no šejienes. Novērojumi no Zemes nav devuši un nevarēja dot šādus datus, aparātu jutība vēl nav pietiekami liela. Vai jūs uztraucaties? Es, piemēram, esmu pārliecināts par jūsu aparatūru ne mazāk kā par saviem teorētiskajiem spriedumiem.

— Jā … Protams, profesor. Aparatūra …

—- Es jums pilnīgi piekrītu — mēs nekavējoši atgriezīsimies pie Dāla zvaigznes. Veiksim vēlreiz visu mērījumu ciklu. Ja jūsu novērotās līknes veidotajai smailei nav gadījuma raksturs, tā nav aparātu kaprīze — es gan ļoti gribētu, lai tā būtu, bet, atklāti sakot, nepieļauju tādu iespēju —, mums atliek tikai viena izeja.;

Cerēsim… — Averovs iesāka, bet apklusa, tā arī nepateicis, uz ko viņš gribētu cerēt: iekārtu jaudu vai mēraparātu kļūdu.

■ Jā, mans draugs, t —- Šuvalovs klusi piebilda. — Jums patīk vai ne, bet cilvēku liktenis šodien atkarīgs no mums abiem.

Viņš to pateica un juta, kā viņam sagumst pleci, kā atbildība tagad ne vairs tikai par savu teoriju un ekspedīcijas likteni, bet par visu pasauli, par visu tās tagadni un nākotni ar nebijušu smagumu uzgulst kamiešiem. Atbildība par cilvēkiem, par miljardiem pazīstamu un nepazīstamu ļaužu, vienlīdz tuviem un mīļiem.

— Mans draugs, jums jātiek ar sevi galā, — neapmierināti norūca Šuvalovs, — jātiek galā. Jūs esat pārlieku labs cilvēks, lai apjuktu, kad runa ir par visu, ko mīlam.

Averovs papurināja galvu,

— Jā, — viņš teica. —• Jums taisnība. Lūdzu, piedodiet. Esmu gatavs.

— Tādā gadījumā, lūdzu, paaiciniet šurp kapteini.

Viens otru mierinādami, viņi tagad sāka runāt par

turpmāko rīcību un apsprieda to, līdz izdzirdēja gaitenī pazīstamos pasmagos, mazliet nevienmērīgos soļus.

TREŠĀ NODAĻA

Diena bija rāma, un varēja paklaiņot. Es atvēru durvis un izgāju dārzā. Atkal bija krēsla, spēcīgi smaržoja priedes, zem kājām tikko dzirdami čirkstēja smiltis, vējā čīkstēja brūnie stumbri. Pussimt metrus tālāk melnēja kaimiņu vasarnīca, viens logs tajā gaiši spīdēja, un gribējās domāt, ka uz sliekšņa tūdaļ parādīsies kaimiņš un varēsim bez steigas patērzēt par dažādiem niekiem. Pa kreisi bija tumšs. Arī tur atradās vasarnīca, bet tagad tās nebija, es pie tā jau biju pieradis un neskatījos uz to pusi. Tad varēja domāt, ka vasarnīca tur stāv, kā stāvējusi.

Es lēni gāju pa taciņu gar zemeņu dobēm, un man visu laiku likās — no mājas tūlīt kāds iznāks. Agrāk es gaidīju, ka parādīsies viņa. Tagad aizvien biežāk pieķēru sevi, ka gaidu nevis viņu, bet nosmulējušos, aizelsušos dēlu, kurš dzīvo savā desmitgadīgajā pasaulē, iegrimis rūpēs un problēmās, un man, kā vienmēr, ķļuva skumji. Iespējams, vajadzēja pagriezties un iet ārā no dārza, atvērt tās durvis, pa kurām biju iznācis, bet es kavējos. Arī ilgas ir dzīvas, un, ja nav nekā cita, tad lai ir vismaz tās. Pēcāk — tas gan arī bija iepriekš