Savam brālim sargs

Arī mūsu laikmetā it kā saprata, kas ir mīlestība. Un senāk tāpat. Vienmēr ar mīlestību dzīvoja un dēļ tās mira. Tā bija mīlestība uz cilvēku. Šiem, tagadējiem, bija cita, ne mazāk spēcīga mīlestība — uz cilvēkiem. Uz visiem, cik to eksistēja dabā. (Es stāstu, ko esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Atklāti sakot, pats nekad to neesmu izjutis, man bijuši draugi, bijuši ienaidnieki. Tie, ko nepazinu, mani vispār neuztrauca, ja nu vienīgi bērni. Tos es ar gadiem iemīlēju, ikvienu bērnu, kuru redzēju vai par kuru tiku dzirdējis, bet tas attiecās tikai uz bērniem.) Šī laikmeta cilvēku mīlestība nebija abstrakta, tā bija ļoti, ļoti konkrēta, fiziski izjūtama. Ja kādam klājās slikti, tad tikpat slikti kļuva arī viņa tuviniekiem, pēc tam tiem, kas bija tuvi šiem tuviniekiem, — beigu beigās cieta visa cilvēce. To var salīdzināt ar gadījumu, kad viens pieķeras kailam elektriskajam vadam, otrs viņu tver, lai atrautu, un pieslēdzas strāvai pats, tam pieķeras trešais, arī nokļūst zem sprieguma, un tā tālāk. Viņu cilvēce bija supersarežģīts organisms, vienots veselums (mūsu laikā to vēl kā nākas nesaprata, mēs bijām jau daudzšūnu organisms, bet vēl nebijām vienots veselums), un, ja no organisma vajadzēja kaut ko atdalīt, tas, dabiski, cieta. Ir atšķirība starp šūnas atmiršanu un ķirurģisku atdalīšanu. Cilvēki negribēja ciest nedz paši, nedz arī netieši dēļ kāda cita. Ar vienu vārdu sakot, izrādījās, ka viņi grib lidot, bet nevar: ir pārlieku cieši savā starpā garīgi saauguši.

Bija vēl viens iemesls. Lai kas arī lidotu, viņi vai citi, lidojums varēja notikt, tikai ievērojot kādu obligātu noteikumu: neviens no lidotājiem nedrīkstēja izjust ne tikvien fiziskas neērtības — nemaz nerunājot par traumām un ko citu —, viņi gribēja, lai visā lidojuma laikā neviens negūtu ne mazāko morālo skrambiņu. Viņu kuģis, manuprāt, drīzāk atgādināja sanatoriju augstai priekšniecībai, tādēļ no katra dalībnieka tika prasīta nevis fiziskā veselība un sportiskā sagatavotība, bet gan īpaša morāla elastība un plastiskums, māka kontaktēties citam ar citu bez mazākās berzes, lai visa ekipāža tās piecu locekļu mijiedarbībā eksistētu kā vienots organisms. Tajā laikā viņiem jau bija izdomātas visādas indeksu sistēmas, ar kuru palīdzību speciālisti noteica ikviena vērtību. To visu veica bez testiem — cilvēku apsēdināja, ieslēdza aparatūru, paskatījās, un kļuva skaidrs, kā viņam, pār mēru daudz, kā pietrūkst. Augstākā elastība viņu skalā bija vērta tūkstoš punktur tādu puisi varētu laist bedrē pie zobenzobu tīģeriem, un pēc piecām minūtēm tie ar savām raupjajām mēlēm laizītu viņam pēdas. Tādi cilvēki viņiem bija, turklāt ne mazums. Taču tie,"kas izšķīra ekspedīcijas likteni,-— kaut kas līdzīgs mūsu Augstākajai Padomei un Zinātņu akadēmijai kvadrātā — nolēma, kā ekipāžā .var iekļūt tikai ar indeksu, kas nav zemāks par tūkstoš divsimt punktiem! Un izrādījās, ka tādu cilvēku viņiem nav.

Kad uzzināju to, vispirms biju pārsteigts, bet vēlāk sapratu, ka tā arī jābūt. Patiešām, kā tad rodas super- elastība? Sadursmē ar nelabvēlīgiem apstākļiem. Taču pie viņiem nebija nelabvēlīgu apstākļu — kā gan lai būtu izveidojušās nepieciešamās īpašības?

Tad viņi bija sapratuši, ka cilvēki ar nepieciešamajiem raksturojumiem jāmeklē pagātnē, daudz- sliktāk iekārtotos laikmetos, un ķērās pie «smalkā sieta».

Attiecībā uz Laiku viņiem viss bija lieliski iekārtots. Es runāju nevis par precīzo pulksteņlaiku, jo viņi jau bija aizmirsuši neprecizitāti kā tādu, bet tieši par pārvietošanos laikā. Viņi sāka uz labu laimi meklēt aizgājušos laikmetos: vai negadīsies vajadzīgie indivīdi?

Es nebūt negribu teikt, ka mūsu divdesmitajā gadsimtā vajadzēja tikai iziet uz ielas un jau garām maršēja puiši, katrs tūkstoš divsimt punktu vērtībā. Protams, ne. Taču principā pie mums, kā arī agrīnākos laikmetos, tādus varēja atrast, ja vien kā nākas meklēja. Vairāk nekā divu gadu laikā, meklēdami pa gadsimtiem, sākot no Romula, pat vēl agrāk, līdz mūsdienām, viņi pārcēla pie sevis ap divdesmit cilvēku, no kuriem tad galu galā izveidoja ekipāžu sešu personu sastāvā. Daži nederēja, jo ar -visu savu elastību tomēr absolūti nespēja uztvert tehniku — runa tomēr bija par ļoti sarežģītu kuģi. Citj atkal nespēja apgūt pašus modernās zinātnes pamatus, bez kuriem viņi nevarētu saprast, kas īsti būs jādara. Piemēram, tādas vecas patiesības, ka Zeme ir lode vai arī ka speciālā relativitātes teorija lie-/ tojama tikai noteiktās robežās un ne vairāk. Skaidrs, laikmets kā tāds nevar būt garīgās attīstības mēraukla — pat manā laikā par vienu Leonardo varēja atdot veselu inženierfakultātes kursu un piedevām vēl mākslas akadēmijas kursu, un mēs būtu tikai ieguvuši —, taču ne jau visiem viss pa spēkam. Tā mēs palikām seši. Tieši tik, cik vajadzīgs. Pārējiem nācās īsināt savas dienas tādā ķā sanatorijā veseliem vīriešiem labākajos gados.