Savam brālim sargs

zināms — modās īgnums pret tiem, kas visu to bija' izdomājuši. Īgnums nebija sevišķi patiess — ja nebūtu dārza, nebūtu arī ilgu, bet bez tām dzīve būtu nabagāka. Sievietes un bērni mums dzīvē vienlīdz nepieciešami, un mūsu jūtas atspoguļojas senajā tradīcijā — no grimstoša kuģa laivā vispirms kāpj sievietes urf bērni. Es tikai nebiju pārliecināts par secību — kam priekšroka. Taču šeit konstruktori nebijā paredzējuši (paldies dievam!) ne bērnus, ne sievietes, toties bija panākta pilnīga dārza ilūzija. Laikam jau viņi gribēja atvieglot mūsu dzīvi, kad ierakstīja tās ainas, kas visstiprāk iespiedušās atmiņā, un deva iespēju tās pēc pašu vēlēšanās reproducēt. Nezinu, kā tas izdevās, — mani apartamenti gan bija lielāki nekā pārējiem, bet, vienalga, tie bija izmērāmi dažos kvadrātmetros, ne jau simtos. Tomēr, atverot durvis, es izgāju savā dārzā (kura sen jau, protams, vairs nav, un nemaz nevēlos zināt, kas tajā vietā tagad atrodas) un klaiņoju pa taciņām, un viss bija patiesi īsts un plašs. Pēc tam es iegāju pa savas mājas durvīm — un nokļuvu kajītē, kas bija visīstākā realitāte, tāpat kā visi aparāti, kuri lūkojās manī no sienām un stendiem, kā bortu bruņas un tukšums aiz tām.

Pašlaik es vēl gāju pa taciņu, raudzīdamies uz sen jau tukšajiem zemeņu ceriem. Kaimiņš nerādījās, un es zināju, ka neparādīsies, tāpat kā neparādīsies neviens cits, jo īstenībā viņi neeksistēja. Zināšanas vairo skumjas. Slikti, ja nodzīvo līdz vecumam, kad šīs atziņas patiesīgums kļūst neapšaubāms. Tā. domāju es, un, manuprāt, tā domāja visi ekipāžas locekļi. Zinātniekus es pie tiem nepieskaitu, jo tie bija pilnīgi citi cilvēki. Droši vien teiktais skan diezgan noslēpumaini, taču, ja iedzi' ļinās, tad viss izrādās ļoti vienkārši. Šajos laikos (savā prātā saucu to par otrās dzīves laiku, jo nespēju tikt

vaļā 110 domas, ka neesmu vairs gluži tas pats — mans es, šī nenoteiktā personība, tomēr ir noslīkusi pirms daudziem gadiem. Ne vienu reizi vien sāku rēķināt, kad īsti tas noticis, bet no tā laika vairākkārt mainījusies gadu skaitīšana, un, lai izprastu visus kalendārus, bija jākļūst lielam speciālistam. Galu galā iznāca, ka toreiz bijis kaut kāds gads pirms ēras, kurai sekojusi savukārt cita, kas bijusi tieši pirms pašreizējās) — tātad šolaiku cilvēkiem atkal bija sagribējies paostīt, kā tuvumā smaržo zvaigznes. Racionāli apsvēruši un nolēmuši atjaunot lidojumus ar pašu radīto tehniku, cilvēki, starp citu, gatavojās meklēt, vai kaut kur neatradīsies planētu pirmatklājēju mirstīgās atliekas, lai tajās vietās uzceltu pieminekļus. Tiesa, tas neietilpa mūsu ekspedīcijas pienākumos, ar to jānodarbojas tiem, kas lidos pēc mums, ja vien ar mums viss labi beigsies. Cilvēki atkal gribēja iziet lielajā kosmosā. Viņi ļoti pamatīgi sagatavojās, izprojektēja un sāka- būvēt kuģi, un tad nopietni pievērsās ekipāžas problēmai.

2*

35

Jāiedziļinās viņu domāšanas veidā. No mūsu viedokļa, viņi varbūt liekas ļoti nesteidzīgi un kautrīgi sarežģītu problēmu risināšanā. Patiesībā viņi tām pieiet daudz pamatīgāk un daudz vairāk nekā mēs rūpējas paši par sevi: tas ir, visi rūpējas par visiem, un galu galā iznāk labi. Viņi dzīvo daudz labāk par mums. Traģēdijas notiek arī viņiem, kā varēju noprast vērojot un taujājot, gadās tāpat kā ar mani, arī viņiem mirst mātes un tēvi, un bērni, solīdi sirmi bērni, nekautrēdamies raud, jo sen jau sapratuši — ir jākaunas slēpt savas jūtas, nevis atklāt. Jā, šādas traģēdijas pie viņiem notiek. Arī šajā laikmetā gadās, ka eilvēks uzskata sevi par Arhimēdu, taču, nosēžot caurām dienām vannā, spēj secināt tjkai to, ka mazgāties ir lietderīgi. Arī viņiem dzejnieks vai komponists mūžīgi skaišas uz sevi

par to, ka uzrakstījis tā, bet vajadzēja, gribējās daudz labāk. Toties viņi nopietni rūpējas par cilvēku dzīvību un fizisko un garīgo veselību, nevis ārstē slimības, bet neļauj tām rasties. Tādēļ, kad viņi bija izdomājuši lidot kosmosā, vispirms viņus nošokēja milzums neskaidrību un problēmu, ar kurām nāktos saskarties Galaktikā, un viņi bija pa īstam norūpējušies.

Kā šādu jautājumu būtu risinājuši mani laikabiedri? Viņi teiktu: puiši, gadījums bīstams, pavēlēt nevienam nevaram, bet, ja ir brīvprātīgie, — trīs soļus uz priekšu. Cilvēki iznāktu trīs soļus uz priekšu un ar to pašu mirkli būtu uzņēmušies tikpat lielu atbildību kā tie, kas visu iecerējuši un sagatavojuši. Un viss būtu bijis ļoti vienkārši. Manā laikā bija kari, un mēs tos neesam aizmirsuši, manā laikā eksistēja armijas un cilvēki, kas tām veltīja visu dzīvi, zināja, ka viņu profesija prasa nepieciešamības gadījumā riskēt ar dzīvību un, ja vajadzīgs, — to ziedot. Tie bija normāli cilvēki, kam patika dzīvot, bet tā viņi bija audzināti. Tā bija manā laikā'.

Tagād bija pavisam cits laiks, cita audzināšana un viss citādi. Kad nācās izlemt, kas tad lidos, cilvēkiem radās tādas problēmas, kādas mēs vispār nebūtu pat ievērojuši.

Viņi mīlēja, cits citu. Jā.