Savam brālim sargs

Konstantīns Ciolkovskis teicis: «Zeme ir cilvēces šūpulis, taču nevar mūžīgi dzīvot šūpulī.» Un V. Mihailova darbu varoņi dodas zinātniskā ekspedīcijā uz Marsu (1963), montē kosmisko kuģi, ar kuru varētu glābt Visuma tālēs avarējuša kuģa apkalpi (1966), noskaidro kosmisko kuģu mīklainas pazušanas cēloņus, nodibina kontaktu ar citas pasaules civilizāciju (1967), dodas izpētes lidojumā, lai kosmiskajā telpā satiktu Melnās Dzērves (1967). Kāda ekspedīcija atgriežas no ārkārtīgi tālas zvaigžņu sistēmas (1971), bet cita dodas uz augsti attīstītām civilizētām planētām (1972). Tad starpzvaigžņu kuģis «Valis», iznākot no līdztelpas, kopā ar apkalpi un pasažieriem pārvēršas antivielā — un cilvēki ir spiesti uz visiem laikiem palikt šķirti no Zemes un, pārvarot ar šo faktu saistītos psiholoģiskos sarežģī jumus, pārkārtoties uz pastāvīgu dzīvi šādā nošķirtībā (1974). Visbeidzot, romāns, kas tagad tiek piedāvāts latviešu lasītājam, — stāsts par ārkārtēju ekspedīciju kosmosā, kura nonāk Dāla zvaigznes tuvumā.. .

Atšķirīgu kosmisko civilizāciju kontakta tēma Vladimira Mihailova daiļradei ir ļoti būtiska. Viņu arī interesē, kā veidotos attiecības starp vēsturiski nesavienojamu Zemes sabiedrību pārstāvjiem. Un šī interese nepavisam nav no dzīves atrauta intelektuāla rotaļa. Dažādi domājošu cilvēku saprašanās problēma ir aktuāla arī mūsdienās, un no tās atrisināšanas atkarīga Zemes kultūras un civilizācijas nākotne.

Vladimiru Mihailovu pirmām kārtām interesē Cilvēks. Viss, ko cilvēce radījusi savas tehnoloģijas attīstībā, kalpo pašai cilvēcei. Taču ne cilvēki, ne to radītās lietas nedrīkst nodarīt Jaunu arī citām būtnēm. Tāda ir Mihailova stāstu un romānu ētika. Viņa darbos attēloto iespējamo nākotnes modeļu pamatā allaž ir humānisma principi.

V. Mihailova daiļdarbu valoda ir vienkārša, bet tajā pašā laikā emocionāla un pārliecinoša. Viņš mīl lietot paradoksus, tādējādi atklājot negaidītus aspektus savu varoņu raksturos, kā arī situācijās, kurās tie nokļūst. Situāciju negaidītība uz ārējas sižeta vienkāršības fona Vladimira Mihailova stāstus un romānus, manuprāt, dara īpaši pievilcīgus.

Romāns «Savam brālim sargs» risina cilvēces mūžseno tēmu par cilvēka attieksmi' pret cilvēku, par atbildības sajūtu pret citiem. Šī darba nobeigumā autors saka: «… es neesmu sargs savam brālim. Bet es esmu aizstāvis. Savam brālim, savam dēlam, savai mīlestībai. Jo citādi neesmu ne brāļa, ne dēla, ne mīlestības cienīgs.» V. Mihailova varoņi un nevaroņi (ir, protams, arī tādi) nokļūst sarežģītās situācijās, kad ikvienam no viņiem nākas uzdot sev jautājumu: «Vai es esmu Cilvēks?» Rakstnieks neuzspiež lasītājam nekādu iepriekš- pieņemtu atbildi. Tas paliek lasītāja paša ziņā.

Romānā izveidotas sarežģītas konflikta situācijas — Zemes civilizācija pret savu pagātni un pret Dāla zvaigznes planētu, ekspedīcijas locekļi cits pret citu un pret jaunatklātās planētas iedzīvotājiem … Nevienam cilvēkam, ne arī visai cilvēcei kopumā nav iespējams atteikties no pagātnes, to nosvītrot vai tikai daļēji aizmirst. Ticēdami savas personīgās pieredzes nemaldīgu- mam, kļūdās visi, arī romāna galvenā persona — Uldemīrs, un par to ir dārgi jāmaksā. Nākas maksāt pat par ikvienu vissīkāko nodevību sevī. Un ārkārtējā izvēles situācijā cena ir ļoti augsta.

Uldemīra personā autors rādījis mūsu laikabiedru, tātad — daļēji ikkatru no mums. Viņa šaubas ir mūsu šaubas, viņa kļūdas ir mūsiļ. kļūdas, atziņas un uzvaras — arī mūsu. Raksturīgi, ka Uldemīrs vienīgais no romāna varoņiem pēc pārdzīvotus sociālās un pcrsonl- gās drāmas ir spējīgs aktīvi rīkoties cilvēku nākotnes labā.

Romāns «Savam brālim sargs» rosina mūs plašāk un dziļāk ielūkoties pasaulē, kurā dzīvojam. Mēs, Zemes bērni, ietiecamies aizvien tālāk Visumā, dodamies uz Mēnesi, fotografējam no kosmosa Saules sistēmas planētas, mācāmies apdzīvot telpu ārpus Zemes, meklējam Visumā saprāta brāļus, cerēdami uz Lielo Kontaktu, ticēdami tā iespējai un realitātei. Un V. Mihailovs atgādina, ka cilvēki nedrīkst aizmirst neko no tā, kas noticis uz viņu planētas. Kas ir «māja, kurā mēs dzīvojam»? Vai iela? Ciemats? Pilsēta? Vai varbūt visa Zeme? Vai cilvēks izjūt sevi, vismaz mācās izjust, kā Visuma pilsoni? «Savam brālim sargs» darbojas kā apziņas stimulētājs, liekot mums domāt par savu attieksmi pret šiem jautājumiem. Romānā tiek izteikta doma, ka mūsu gadsimtā cilvēce vēl nav apzinājusies sevi kā vienotu un nedalītu veselumu, ka divdesmitais gadu simtenis vēl ir tālu no tā … .