Reklamdevejs trimda launajiem

Veca sieviete gaja pirma, un Vilks palika vinai tuvu, tagad skrienot pa prieksu, tagad apstajas, lai kaut ko nosnauktu zeme. Ir skaidrs, kas vinu intereseja: govs glasti. Bet Vasilijam pat nebija speka vinu nobiedet.

Mudriks kluseja, tikai snaca, bet Marjasa iesaucas:

– Ak, parak daudz, kapec tu esi tik nesapratigs! Galu gala vini teica, ka nav robezas, vins noleca un ievainoja sevi… Ka butu, ja vins nogalinatu sevi?

"Un varbut man vajadzetu nogalinat sevi," Vasilijs drumi atbildeja. "Tu labak pastasti man kaut ko citu: vai tas nozime, ka sis Kazimirs ir tik specigs burvis, ka vins nosaka robezas, kuras nevar parkapt?"

– Vins var vairak!

Marjasa paskatijas apkart, it ka baiditos, ka Kazimirs gul netalu, govju notraipitaja zale un noklausas. Tad vina pavilka Vasilija roku, liekot vinam noliekties.

– Tiesam, vai, jusuprat, ir tik viegli aizdzit braunijus? Ka ar udenszalem un vinogulajiem? Kas tas ir, musu meza satiek divi goblini, viens vietejais, bet otrs svesinieks. Starp viniem nav draudzibas, tapec dazreiz mezs tiek iznicinats, tapec vini tiek iznicinati… Ta ir bezprecedenta lieta – meza ipasniekam izdzivot no dzimtas vietas, jo mezs ir vins pats! Ka tas ir iespejams? Mums nav atbildes.

– Ko, tava valstiba bija tikai divi mezi? Ja vins visus surp veda, kapec ir tikai divi goblini?

"Un vins, Vasja," Marjasa cuksteja pilnigi izbiedeta balsi, "vini saka, ka vins zina, ka iznicinat launos garus." Pavisam. Un tie, kas nepaguva aizbegt, un nav atbraukusi uz sejieni pec savas gribas, tie vins… Vai jus saprotat?

Vasilijs saprata.

“Forsi,” vins teica un nodomaja: varbut sai mulkibai ir ipasa logika, traki? Varbut tas ir ka meklejumi, un jums nav jalauz robezas, bet jaizdoma, ka tikt cauri?

Tas burvis, piemeram, varetu vinu atvest majas?

– Vai tas tavs Kazimirs vispar te nak? – jautaja Vasilijs.

– Protams! Kas vinam vajadzigs? Vins sez Belopole, galvaspilseta. Vins gribeja seit nakt!

"Labi, neviens neteica, ka tas bus viegli," Vasilijs nomurminaja.

Vins pamanija taku zem kajam, nevis platu, bet labi iestaigatu, it ka kads biezi butu gajis gar kapsetu uz ezeru – varbut tas bija kaulu jakas?

Vasilijs ar aizdomam skatijas uz kalnu, bet tur viss bija kluss. Peleki akmeni, rupji izcirsti, staveja nekustigi. Dazas bija iegarenas, piemeram, pilari, dazas bija kvadratveida, nedaudz platakas augspuse, un tas visas bija sasvertas uz saniem, tad uz prieksu. Bija ari apali laukakmeni, kuriem, skiet, nebija pieskirta forma, bet gan novietoti ta, ka atrasti.

Seit ir vecas sievietes maja, tikpat tumsa un nobruzata ka budinas ciemata. To atdzivinaja mala jumts, apaudzis ar kosam sunam un reti garu zalaju kuski ar veja saliektajiem galiem.

Maja, neskatoties uz atvertajiem logiem, bija druma. Varbut tikai tapec, ka divi no trim logiem paveras uz kapsetu. Dega krasns, tada pati neveikla ka prieksniekam, ari bez skurstena.

– Vai jums nav normalu meistaru? – Vasilijs jautaja, mirkskinot asarainas acis. – Kurs tadas krasnis taisa! Visi dumi nak istaba. Jums japiestiprina caurule, lai dumi nak ara.

– Kads gudrs puisis! – veca sieviete iesmejas. – Ka tu izbegsi no negelibas? Paskaties, plits meistars ir atrasts.

Un vina, nonemusi no sola kaut kadu grebtu deli uz kajas – ta augspuse, uz zobiem karajas skiedra – aicinaja viesus apsesties. Vina bija aiznemta pie plits, vinai bija kaut kas gatavots katla.

Skiet, ka vietejiem iedzivotajiem komforts nemaz nerup. Nav ne gultu, ne atzveltnes kreslu, ne divanu – ja gribi pa dienu apgulties, nav kur. Tikai maksa un cietie solini, uz tiem nevaresi ilgi sedet. Vini drosi vien nesedeja, kapec gan lai vini sedetu, ja nebija interneta, televizora, televizora pierices. Jus ari nevarat lasit gramatas. Bet ko vel darit? Vini pat netur saknu darzus un tiklidz tie nesaskabst no garlaicibas.

Vasilijs paskatijas apkart maja: varbut kruzes un skivji bija izgrebti no koka. Tiek veidoti podi. Senes savertas uz auklas, garsaugi tiek zaveti. Segas ir izgatavotas no luzniem. Sis delis ar skiedru ir verpsanas ritenis, vai ka? Vini griezas. Tas ir viss? Un ta visu muzu?

Tad vins saprata, ka Tihomirs bruve medu un dzer kopa ar velniem. Kas tur vel isti jadara?

Veca sieviete nolika vinam prieksa koka kruzi ar zalu uzlejumu, nekrasotu, bez roktura. Un Marjasa ieguva vienu, un ari Mudriks.

"Dzeriet," sacija saimniece un ari apsedas pie galda. – Speks palielinasies.

Un, skatoties tikai uz Vasiliju, vina domigi piebilda:

– Varbut pat traki…

"Man pietiek savas sajutas," vins drumi atbildeja un uzmanigi iedzera malku. “Nemot vera apstaklus, es rikojos logiski. Vai kads no jums zina, cik plata ir robeza? Ja nu, teiksim, kartsleksana?

"Tu dzer, Vasja, dzer," Maryasa sirsnigi, skaidri ar majienu sacija.

"Un, ja kads no otras puses ieradisies pajuga," Vasilijs spitigi turpinaja, "un es apsezos, un vins mani aizvedis, vai es tiksu ara no robezas?"

"Varbut tikai uz citu karalvalsti, ja," saimniece domigi sacija un tad uzmanigi paskatijas – vinas acis bija lielas, melnas, degoss skatiens – un jautaja:

– Un, kad tu izkapsi, ko tu darisi?