Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Un tomēr man gribas drīzāk tikt ārā. Paceļu somu ar kolbām un speru dažus soļus izejas virzienā. Skaidri atceros, kur bija melnais taisnstūra caurums, kas ved augšup, un dodos turp. Bet atdūros pret sienu. Tātad vajag virzīties mazdrusciņ vairāk pa labi. Atkal siena. Metos pa kreisi. Uz brīdi zaudēju virziena izjūtu un bezjēdzīgi skraidu pa kapenēm. Siena, siena, siena… Visapkārt tikai sienas. Izejas nav, tā ir pazudusi, izgaisusi, aizmūrējusies. Kļūst smacīgi, apstājos, mēģinu koncentrēties. Tas ir ļoti grūti. Manas smadzenes negrib domāt, spriest, analizēt. Tās virza nevaldāma vēlēšanās rīkoties, skriet, ātrāk bēgt prom no šā melnā slazda. Uz mirkli mani pārņem dzīvnieciskas bailes. Kā akls kaķēns atkal atdūros pret sienu un pavisam zaudēju saprātu. Liekas, ka manas smadzenes apdzisušas reizē ar prožektoru. Ar sabojātas kibernētiskas mašīnas ātrumu tās ražo drūmas domas un baismīgus pieņēmumus.

Ko tad, ja kapenes automātiski aizveras un katrs ienākušais nokļūst gluži kā peļu slazdā?

Tiesa, es nedzirdēju nekādu troksni. Taču tas neko nenozīmē; biju aizrāvies ar saviem paraugiem, un tāpēc durvis varēja aizcirsties bez trokšņa. Senie ļaudis bija akmeņu slīpēšanas lietpratēji.

Pūlos apvaldīt iedegušos iztēli un piespiežu sevi domāt loģiski. Tāpēc notupjos, nolieku blakus somu, izbrīnā pamanīdams, ka vēl arvien turu to rokā, un sāku apdomāt.

Pieņemsim, ka tiešām esmu slazdā un tūkstošgadīgā automātika iedarbojusies. Pieņemsim, ka kāds pustonnu smags bluķis tiešām aizsedzis ieeju un es to neesmu dzirdējis. Tad tikai jāpaziņo draugiem augšā, ka esmu nokļuvis nelaimē, un viņi steigsies palīgā. Viņiem ir mehānismi, patronas spridzināšanas darbiem, urbji, atskaldāmie veseri … Bet kā lai paziņo? Vai kliegt? Diez vai viņi sadzirdēs manu balsi cauri divus metrus biezam akmens slānim. Klauvēt? Atceros, ka klauvējieni pie kapeņu sienām izklausījās tā, it kā manas rokas būtu aptītas ar vati, un atmetu šo domu. Atliek tikai gaidīt, pēc desmit divdesmit minūtēm viņi sāks uztraukties, pacels plastmasas vāku, kāps lejā, un tad …

Pēkšņi mani sagrābj baismīga doma. Ko tad, ja bluķis, kas sedz izeju, hermētiski pielāgots caurumam? Es nosmakšu! Cik ilgi kapenē pietiks gaisa? Vai draugi pagūs atsteigties palīgā?

Stindzinošas šausmas pārņem mana ķer-: meņa šūnas. Sāku patiešām smakt. Saprotu, ka šo sajūtu rada mana iekairinātā iztēle, bet neko nespēju padarīt. Es smoku! Man nekādi neizdodas pilnu krūti ievilkt elpu, it kā kamols iespriedies rīklē un neļauj elpot. Nevaru ne pakustēties aiz bailēm — ķermenis ir gluži kā paralizēts. Neērtā poza jau liek sevi manīt: ikrus sarāvuši krampji, un nevaru piecelties. Esmu tuvu ģībonim, acīs mirgo dažādas krāsas punkti un apļi. Ja zaudēšu samaņu,, esmu pagalam. Jāsaņemas, bet kā to lai izdara? Mēģinu skaitīt pulsu. Man liekas, tādai procedūrai vajadzētu nomierināt satraukto psihi. Skaitu skaļi, balss ir piesmakusi, pārtrūkst, un es baidos. Taču vēl rūpīgāk skaitu sirds biežos pukstus. Pēkšņi atceros, ka neesmu paskatījies pulkstenī. Paceļu pulksteni pie acīm, bet neko neredzu. Laikam traucē gumijas cimdi. Atsedzu šauru svītriņu rokas locītavā, bet atkal neko nevaru saskatīt — cīparnīca nespīd. Cik nepatīkami! Esmu šodien uzlicis pulksteni ar tumšiem rādītājiem! Vajadzētu tos apgaismot. Bāžu roku kabatā, izvelku mazu elektrisko laterniņu un uzspīdinu pulkstenim.

Laternas nespodrā gaisma man šķiet līdzīga zibens uzliesmojumam. Tieši manā priekšā melnē šaurā izeja. Paceļu somu no grīdas un lēni dodos ārā no kapenēm. Pie izejas pamanu kabeli, kas piegādāja strāvu nelaimīgajam prožektoram. Atgriežos, paņemu to un eju prom.

Pieklauvēju pie plastmasas vāka, un tas tūdaļ paceļas. Mani sagaida de Morans ar līdzstrādniekiem. Viņi līdz zobiem bruņojušies ar arheologu uzbrukuma ieročiem. Tūdaļ būs pienācis svinīgais brīdis: arheologi trauksies neizpētītajās kapenēs. Sterilitāte viņiem nav obligāta, viņi tur var strādāt divatā un trijatā.

—  Jūs ātri esat tikuši galā, doktor! — iesaucas de Morans.

—   Vai tiešām?

—   Jā, protams. Jūs tur bijāt septiņas minūtes.

«Septiņas minūtes! Mans dievs … Piecas sešas minūtes ņēmu paraugus ..

—   Būtu ticis galā ātrāk, — es saku, — bet prožektorā izdega spuldze.

—   Ak tā? — De Morans sarauc pieri. — Vajag nomainīt.

Viņi ņemas ap spuldzi, bet es raugos uz viņiem un nespēju saprast… sevi. Kādēļ gan nevarēju rūpīgi, centimetru pa centimetram, aptaustīt sienas? Beidzot, varēju vienkārši apiet visapkārt priestera pēdējam mājoklim. Vajadzēja tikai satīt kabeli, un tas būtu mani aizvedis līdz izejai. Un kā gan varēju aizmirst kabatas laterniņu? Tā taču atradās manā kabatā, kamēr es vai prātu zaudēju aiz bailēm. Nē, labi, ka Londonas draugi mani neredzēja «Melnā tukana» temp|a pazemes telpā.

—   Tūlīt sākšu gatavot paraugus, lai varētu doties ceļā, — saku de Moranam. Viņš māj ar galvu, viņš mani nedzird, ar visu sirdi un dvēseli viņš jau atrodas tur, lejā, pie tūkstošgadīgajiem priestera pīšļiem.

Laimīgi cilvēki ir arheologi!