Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

—   Ramoss savaca ap trīs tūkstoš uzrakstu, zīmējumu, kriptogrammu, senās kapenēs un alās atrasto priekšmetu reprodukciju. Viņa atradumi aprakstīti lieliskajā darbā «Aizvēsturiskās Amerikas uzraksti un nostāsti». Daudzi no tiem vēl šobaltdien nav atšifrēti. Ramoss ticēja, ka kādreiz sirmā senatnē feniķieši ieradušies Amerikas kontinentā un Amazones baseinā likuši pamatus senajai civilizācijai…

Arheologa balss skanēja kvēli un spriegi. Kad de Morans ir satraukts, viņa kreisā roka nemitīgi glāsta celi. Tagad tā apbrīnojami ritmiski veidoja koncentriskus lokus. Bija savādi klausīties viņā. Mani pārņēma dīvaina sašķeltības sajūta. Ierastajā reālajā pasaulē ;ir tās precīzajām, skaidrajām tagadnes un nākotnes robežām ielauzās neskaidrs un mīklains pagātnes motīvs. Londonā, savās mājās, es to visu droši vien būtu laidis gar ausīm. Bet te es tā nevarēju. Uz mani raudzījās selva. Raudzījās tūkstošiem spīdošu acu, un es nespēju novērst skatienu. Melnajā dzīvajā biezoknī bija kaut kas tāds, kas man lika klausīties un ticēt.

Pāri selvai cēlas mēness, dīvains un dzeltens kā sireālistu gleznās.

Mēģināju iedomāties, kāds izskatās templis naktī. Aukstas, sudrabainas gaismas klāts, tas šķiet liets no opalescējoša stikla. Ar zāli un krūmiem apaugušās stāvās trepes aizstiepjas pret debesīm un izgaist melnajā ēnā. Laika zoba nogāztās nezināmo dievu statujas gandrīz nav saskatāmas aiz kokiem un krūmiem. Tās liek atcerēties vienīgi neprātīgās mēness gaismas vizuļi. No lejas dveš mitrums un trūdu smarža. Kliedz pērtiķi …

Kad es pirmo reizi starp šiem skaistajiem un biedīgajiem pieminekļiem ieraudzīju pērtiķus, man likās, ka tie ir mirušo gari, kas apsargā savu mitekļu drupas. Pērtiķi lēkāja pa platajām, sašķiebtajām kāpnēm, pulcējās uz augstās terases, pazuda izlūzušo akmens bluķu melnajā ēnā, pēc tam, griezīgi kliegdami, visi reizē ieķērās liānās un nozuda zem meža melnajām gotiskajām velvēm.

—   Sakiet, senjor Alfonso, vai jūs pats ticat senajām feniķiešu apmetnēm pie Amazones? — jautāju, bāzdams pīpē melno Vene- cuelas tabaku.

—   Katra sastapšanās ar tādu celtni, — viņš pamāja ar roku uz piramīdas pusi, — manī modina cerību, ka šis noslēpumi kādreiz tiks atklāts.

—   Bet vai tas ir iespējams? Ar toreizējo jūras braucēju tik primitīvo tehniku?

—   Ko gan mēs zinām par cilvēces pagātni! — dedzīgi iesaucās de Morans. —Mēs esam iepazinuši kosmosu un atoma kodolu, bet aizmirsuši vēsturi. Laiks ir nežēlīgs, tādēļ jau tas arī ir laiks …

Man neliekas savādi, ka Tīras vai Sido- uijas iedzīvotāji nokļuvuši līdz šejienei ar saviem kuģiem. Feniķieši bija prasmīgi jūras braucēji un viņu kuģi — labāki par Kristo- fora Kolumba karavellām. Iespējams… Vismaz es ticu senajām pilsētām, tapat kā tām ticēja Fosets. Bet tie, kas mēģinājuši uzzināt selvas noslēpumu ar varu, gājuši bojā. Vajag gaidīt. Noslēpums atklāsies pats,- ka atkla- jas cilvēkiem šī piramīda, kas divpadsmit gadsimtu šeit nostāvējusi, neviena nepamanīta. Bija pienācis tās laiks. Bet seno pilsētu laiks vēl nav pienācis. Gaidīsim.

Es ar interesi paraudzījos uz de Moranu. Tas ir kaut kas jauns. Arheologs fatālists — zinātnes praksē tādu negadās sastapt bieži. Man nez kādēļ negribējās turpināt sarunu par seno pilsētu meklēšanu. Viņš to juta. Mēģināju novirzīt sarunu uz mikrobiem. Bet man neizdevās atjaunot mūsu starpā kontaktu, kas bija radies un atkal izzudis. Sarunu biedrs atbildēja nelabprāt un gurdi, viņš domāja savas domas. Sapratuši, ka šodien nekas prātīgs neiznāks, devāmies gulēt.

Tā vakara saruna man palika prātā tikai tādēļ, ka ar to saistījās savādas un spilgtas sajūtas. Agrāk selva man šķita dzīvs, noslēpumains spēks, kam nav noteiktas formas un konkrētības. Kaut kas līdzīgs milzu vilnim, kurš pārveļas pāri galvai, un cilvēks zaudē priekšstatu, kur ir augša un apakša, gals un sākums. Dzīva, bet nesaprātīga stihija, kas iedarbojas reizē uz visiem sajūtu orgāniem. Par šo stihisko spēku var jūsmot, to var ienīst vai no tā baidīties, bet to nevar saprast. Tas vai nu jūs atbrīvo vai pakļauj, jūs esat vergs vai valdnieks, bet nekad jūs nekļūsit par selvas sarunu biedru.

Pēc sarunas ār de Moranu caur liānu plīvuru man pavīdēja cilvēku sejas. Selvai bija sava vēsture. Jau pirms konkistadoru iebrukuma šai zemē bija spēruši kāju mūsu tālie senči. Vai tiešām šeit atradušās Tīras jūrnieku celtas pilsētas? Nakts man pagāja ļoti. nemierīgi. Dīvaini sapņi, kam nebija nekāda sakara ar virusoloģijas problēmām, ielauzās miegā. Pamozdamies es sev jautāju, vai tikai man nav pielipis arheologu drudzis. Nespodrā zilā spuldzīte pie istabas dēļu griestiem klusēja. Atbildes nebija. Aizmigu ar smago sajūtu, ka ar mani notiek kaut kas nelādzīgs …

Dažas dienas vēlāk, pēc ilgām konsultācijām un strīdiem ar ekspedīcijas locekļiem, tīri nemanot, bijām sagatavojušies doties uzbrukumā kapenēm. Jaunie hidrauliskie celtņi, kas vēl glabāja zeltainās eļļas pēdas, bija uzstādīti piramīdas pakājē. No tiem stiepās smalkas tērauda troses cauri augšējai ieejai uz tumšo, pelējuma smakas piesātināto