Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

… Toreiz man izdevās tikt vaļā no temperamentīgā arheologa, un fragmentārās ziņas, kas nejauši palika galvā, varbūt būtu laimīgi atkal pagaisušas, tāpat kā organiskā ķīmija nedēļu pēc eksāmena. Atklāti sakot, mani pārāk nesaviļņoja šie senie noslēpumi, samudžināti un neskaidri kā svētie raksti. Pazudušās pilsētas, Atlantīda, feniķiešu kuģi Amazonē, Amerikas sakari ar Āfriku — tas viss, bez šaubām, bija interesanti. Bet ne vairāk. Vai - gan pasaulē maz interesantu lietu? De Moranam tā bija dzīve, eksistences jēga. Man turpretī — kaut kas nejaušs, iepazīšanās lidmašīnā, kura beidzas līdz

Taču mūsu beidzamā saruna man dziļi iespiedās atmiņā un nedeva miera. Pareizāk sakot, es to atcerējos tikai vēlāk, Oksfordā, un pārdzīvoju no jauna, daudz spilgtāk un dziļāk nekā pirmoreiz.

—   Vai zināt, doktor, — sacīja de Morans, uz spirta lampiņas vārīdams jerbu [7] . — Jūsu mēģenēs varbūt slēpjas atrisinājums vienam no pasaules zinātnes visvairāk diskutējamiem jautājumiem.

—       Jūs, liekas, taisāties pārnākt manā ticībā? Bravo, ser! Vīrusa un šūnas vienība jums sagādās ne mazāk spēcīgas emocijas kā visi šie tolteki, olmeki un mirušie priesteri.

—       Jūs mani nesapratāt pareizi. Ielaužos jūsu valdījumos, ievērodams mirušo priesteru intereses.

—   Ak tā? Interesanti,

—   Vai tiešām?

—       Pastāstiet, Alfonso. Tas šķiet patiesi interesanti.

—       Bet man jau gandrīz sāka likties, ka mani spontānie arheoloģiskie izvirdumi jums pamatīgi apnikuši.

—   Jūs maldāties, Alfonso. Dziļi maldāties.

—        Sargieties, doktori Jūs riskējat noklausīties veselu lekciju. Sākt taču vajadzēs ar seniem laikiem.

—       Esmu ar mieru riskēt. Tikai ieliešu sev glāzīti makkinlija. Stāstiet!

Bet viņš klusēja, domās nogrimis un ar pirkstiem masēdams gludi noskūto zodu.

—       Nelieciet man drebēt aiz bailēm. Sāciet savu izsmalcināto indiānisko spīdzināšanu. Vai drīkstu jums mazliet ieliet?

—        Nē… Es domās cenšos izmērīt jūsu nezināšanu. Tāpēc man nav skaidrs, ar ko sākt.

—        Nav vērts mērīt. Nezināšana ir bezgalīga. Bet sākt varat kaut vai ar Jauno valsti, — teicu pirmo, kas man iešāvās prātā.

—   Ar Jauno valsti? Laba ideja… Starp

citu, vai jūs zināt, ka maiju Jaunā valsts patiešām radās no jauna, un nebūt ne senās valsts vietā?

—  Vai tas ir loģikas paradokss? Vecais nav bijis pirms jaunā?

—   Jūs uzminējāt. Jaunās valsts pilsētas uzceltas pilnīgi citā vietā, tālu no senču pavardiem. Senās kultūras centri atrodas Gvatemalā, Hondurasā, Ciapasā, Tavasko; Jaunās — Ju'katanas ziemeļos.

—  Acteku un inku ekspansionistiskie centieni? Amazones imperiālisms?

—   Nē. Nevis armija un atsevišķi kolonisti pārcēlās uz ziemeļiem, bet visa maiju tauta. Kādā jaukā, pareizāk sakot, nelaimīgā dienā vesela tauta pameta savas pilsētas, lieliskos tempļus un senču kapus un devās tālā ceļā, lai mežiem un purviem atkarotu vietu jaunai valstij.

—   Vai tā ir kārtējā hipotēze?

—   Diemžēl tā ir patiesība savā pēdējā instancē.

—   Man kā dabaszinātniekam vajadzīgi pierādījumi. Ņemiet vērā — esmu pārliecināts racionālists.

—   Pierādījumi ir, mans draugs. Tie ir. Tas ir kalendārs. Pasaulē visprecīzākais maiju kalendārs. Starp citu, maiji bija aprēķinājuši, ka gada garums ir (ļaujiet, es uzrakstīšu) 365,242129 dienas. Mūsdienu astronomiskie aprēķini konstatējuši, ka šis skaitlis ir 365,242189.

—   Jā! Kaut kas tāds man nāk prātā!

Kļūda piektajā zīmē aiz komata! Apbrīnojama precizitāte.

—   Tad nu redziet, tauta, kas radījusi tik ārkārtīgi precīzu kalendāru, kļuva par tā vergu. Maiji savas lieliskās būves cēla nevis tad, kad tās viņiem bija nepieciešamas, bet precīzi pēc kalendāra. Katrus piecus, desmit, divdesmit gadus viņi uzcēla jaunu būvi un datumu iecirta akmenī. Ar apbrīnojamu neatlaidību viņi tā darīja gadu simteņiem, kā par to liecina uz būvēm saglabājušies datumi. Liktenīgo regularitāti spēja izjaukt vienīgi katastrofa vai emigrācija. Tāpēc, ja redzam, ka vienā vai otrā pilsētā celtniecība pārtraukta, bet citā vietā apmēram tai pašā laika posmā tikai iesākta, mums ir tiesības apgalvot, ka iedzīvotāji pametuši savu pilsētu un uzcēluši citu.

610. gadā vesela tauta atstāja savu lielo zemi un pārcēlās uz mežonīgajiem ziemeļiem. Un neviens no bēgļiem neatgriezās pamestajā dzimtenē. Atstātajās pilsētās ienāca selva. Liānas ciešos apkampienos apvija piramīdas, uz pakāpieniem izauga zāle, koku spēcīgās saknes izkustināja akmeņus un sagrāva veselas celtnes.

—   Bet kāpēc?! Kāpēc viņi tā darīja?!

De Morans gurdeni un rezignēti pasmaidīja, it kā viņš pats kādreiz kopā ar maiju tautu būtu atstājis savu jauko un tīkamo .māju.

—   Es nezinu… Neviens nezina. Tas nav izskaidrojams. Selva uzvarēja drupas un iemacīja tam savu apbrīnojamo klusēšanu … Atstātajās pilsētās nav atrastas nekādas pēdas, kuras liecinātu par svešzemnieku iebrukumu vai kādu katastrofu, kas būtu varējuši aizdzīt nezināmā svešumā veselu tautu. Tāpēc, mīļo doktor, par Senās valsts krišanas galveno cēloni daži mani kolēģi sliecas uzskatīt kādu briesmīgu epidēmiju. Vai tagad saprotat, kāpēc es pāreju, kā jūs teicāt, jūsu ticībā?

Ko varēju viņam atbildēt? Jutu neizsakāmu kaunu un apbrīnojamu prieku.

«Drīzāk jātiek atpakaļ,» nodomāju, «un jāķeras pie darba,» un palūkojos uz nosūtīšanai sagatavotajiem konteineriem. Jutos tā, it kā redzētu tos pirmo reizi un de Morans man būtu paskaidrojis, kas tajos slēpjas. Sākumā paskaidrojis un pēc tam tos uzdāvinājis. . — Tādēļ ziņojiet man, lūdzu, kā jums tur veiksies, — viņš noteica, uztvēris manu skatienu.

—   Tūdaļ, Alfonso! Pa telefonu.

… Pēc selvas Londona šķiet pelēka, nokvēpusi aiza.

Sers Henrijs mani saņēma kā vienmēr laipni un mierīgi, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar.

—  Varat nestāstīt, visu zinu no jūsu vēstulēm, — viņš pasmaidīja. — Esmu priecīgs, ka viss ritējis gludi. Tagad pēc iespējas rūpīgāk jākultivē celmi.

—   Ja vien tur ir mikrobi, ser.

—      Protams. Bet es domāju, ka mikrobu tur ir pietiekami, esmu pārliecināts, ka esat atvedis interesantus paraugus. Mēs, protams, izmantosim savu biotronu. Oksfordā pirms mēneša uzstādīts jauns modelis, amerikāņu B-8. Vajadzēs reproducēt džungļu klimatiskos apstākļus — tas pirmkārt. Tālāk, jāizraugās elektīvās vides [8] … bet jūs jau zināt pētījumu secību. Kur tagad ir paraugi?

—        Nosūtīju tos tieši uz Oksfordu. Man ziņoja, ka tie nogādāti pilnīgā kārtībā.

—   Lieliski. Ieteicu nekavēties.

Iestājās klusums, un es beidzot saņēmu

dūšu.

—   Piedodiet, ser, vai tad Ennas nav mājā?

Viņš vērīgi un skumji palūkojās manī un

sausi atteica:

—       Viņas nav. Viņa nolēmusi mazliet atpūsties dienvidos kopā ar draugiem. Ārsti ieteica jūras vannas.

—       Ak tā … Vai tad viņa nesaņēma manas vēstules?

—   Visas jūsu vēstules viņai pārsūtīju.

Viņš atkal paskatījās uz'mani.

—       Runāju ar Ennu pa telefonu tieši pirms jūsu atbraukšanas un pateicu, kad pienāk lidmašīna, — viņš ātri sacīja.

—   Vai jums ir grūti runāt ar mani?

—       Domāju, ka jums labāk pašam parunāties ar viņu. Man nekad nav izdevušās nopietnas sarunas ar sievietēm, pat ar tuvām.

Man liekas, viņa mazliet dusmojas uz jums par jūsu aizkavēšanos.

—   Aizkavēšanos?

—   Protams. Jūs domājāt tur pavadīt trīs nedēļas, bet noņēmāties vairāk nekā divus mēnešus. Es jau ļoti labi saprotu, kā tas viss iznāk, kolēģi, un mēģināju viņai izskaidrot, ka te nav par ko apvainoties. Tomēr… baidos, ka nesasniedzu mērķi. Viņa to sauc par nodevību un… sievietēm patīk skaļi, bet pavisam maznozīmīgi vārdi… Domāju, ka jums ar viņu jāaprunājas. Viss vēl nokārtosies, saīgums pāries un, tā kā jūs esat šeit, viņai blakus, tad ….

Viņš apklusa.

—   Izskaidroties ar Ennu? — es, aizvainojumā drebēdams, gandrīz iekliedzos. — Pateikt viņai, ka man uz turieni jāatgriežas?

Sers Henrijs sarauca uzacis un uzlika brilles. Likās, viņš ne tikai gribēja izprast šo manu vārdu nozīmi, bet arī saskatīt, kas aiz tiem slēpjas.

Viņš piegāja pie darba galda un nez kādēļ piebīdīja sev tuvāk vecu Ceisa mikroskopu ar laika gaitā nozaļojušu misiņa apvalku.

—   Es varētu aizbraukt uz neilgu laiku, ser Henrij, — sacīju, pūlēdamies slēpt apjukumu, — uz mēnešiem četriem vai pusgadu, bet nezinu, kā uz to skatīsies Enna. Viņai apnicis gaidīt, un man, atzīstos, arī. Seši gadi, ser! Saprotu viņu, bet… man gribētos

vēlreiz tur pabūt. Baidos, ka pēc apprecēšanās to vairs nevarēšu izdarīt.

Sers Henrijs viegli glāstīja mikroskopa okulāru.

—   Redziet, kolēģi, — viņš teica, — šis vienkāršais aparāts man kādreiz laupīja sievietes pieķeršanos, sievietes, kuru es mīlēju ar visu savu jauno dvēseli.

Viņš viegli saviebās, juzdams, ka šī negaidītā atzīšanās, turklāt vēl tik augstā stilā, skan mazliet dīvaini. Taču, pārvarējis zināmu iekšēju pretestību, viņš turpināja:

—   Visu savu mūžu nemitējos viņu mīlēt, bet viņa pamazām pret mani atsala. Klasisks gadījums. Viņu traucēja trešais. Bet tas, šis trešais, man bija vajadzīgs. Nespēju atteikties no mikroskopa, un viņa nespēja man to piedot. Kolēģu sievas teica, ka zinātne sadragājusi manu dzīves laimi, bet… jūs saprotat, ko gribu sacīt?

—   Jā, ser.

—   Zinātniekam jāmāk nest upurus. Tiesa, tagad jaunatne ir mazliet citāda. Mēs bijām pārāk kategoriski, mums pietrūka iecietības savstarpējās attiecībās. Jūs, mūsdienu paaudze, uz visu skatāties vienkāršāk. Man, vecmodīgam cilvēkam, reizēm liekas, ka pat pārāk vienkārši… Varbūt… jums izdosies atrast kopīgu valodu ar Ennu? Vai saprotat mani?

—  Jā. Pacentīšos. Ļoti gribētos, lai Enna mani pareizi saprastu.

Viņš pašūpoja galvu.

— Nezinu … Lai dievs dod. Es būtu ļoti priecīgs.

Aizgāju no viņa, juzdams reizē cerības un skumjas. Ja zaudēšu Ennu, man taču paliks sers Henrijs. Vientuļam bioloģijas maģistram tas nav tik maz.

Oksfordā līdz ausīm iegrimu darbā. Jaunais biotrona modelis likās lielisks. Tā milzīgais koniskais stikls atspoguļoja visus saules zaķīšus, kas lēkāja pa laboratorijas sienām. Tas vilināja un aicināja, solīja nepieredzētus atklājumus, nedzirdētas sensācijas un apvērsumus mikrobioloģijas zinātnē. Likās, vajag tikai tuvoties širn mirdzošajam hromēta tērauda, stikla un plastmasas nezvēram, un notiks kaut kas pārsteidzošs. Ar zināmām bažām aplūkoju daudzos termometrus, manometrus un psihrometrus, kas no visām pusēm apņēma biotronu. Pēc tam sapratu, ka tā nemaz nav ļauna, bet gan ļoti jauka, labsirdīga lieta, kas stāv un gaida, lai kāds ar to nodarbotos. Vienīgais, ko biotro- nam vajadzēja, bija paraugi. Tos es viņam varēju dot, un mašīna sāka cītīgi strādāt. Pret sarežģītām ierīcēm vienmēr esmu izturējies ar neuzticību. Bet šī nebija kaprīza. Tā bija ļoti inteliģenta. Tā dūca, sprakšķēja, ieslēdzās un izslēdzās, rūpīgi uzturēja temperatūru, spiedienu un mitrumu tādā līmenī, kādu es noteicu. Kad bija izdevies biotronā reproducēt Amazones selvas klimatu, ievietoju tajā Petri trauciņus ar barotni, kurā izsēju savāktos paraugus …

Reizēm man iešaujas prātā muļķīga doma. līs salīdzinu biotronu un Petri trauciņu. Bio- trons ir milzīgs, sarežģīts un ļoti' dārgs. Liekas, ar to var darīt brīnumus. Spoža divdesmitā gadsimta zinātniskā iekārta! Un tomēr visi galvenie mikrobioloģijas atklājumi izdarīti Petri trauciņos. Starp diviem plakaniem stikla vāciņiem, kas uzlikti viens uz otra, attīstījušies cilvēka visdrosmīgāko domu iedīgļi!

Man bija divu šķirņu barotnes. Dažos trauciņos agaragaram piejaucu antibiotiku, kas nogalina sēnītes, turpretī citos — antibiotiku, kas iznīcina baktērijas. Jau iepriekš mākslīgi novērsu mikrobu antagonisma aktus. Tagad nevajadzēja bažīties, ka, audzēti kopējā barotnē, vienas sugas mikroorganismi var nomākt citas sugas attīstību. Katru fosilo mikrobu paraugu izsēju kā vienā, tā otrā barotnē. Ja starp mikrobiem ir aļģes, aktinomiceti vai sēnītes, tās attīstīsies tur, kur nonāvētas baktērijas. Turpretī baktērijas jutīsies lieliski no sēnītēm brīvajās barotnēs. Skaldi un valdi. Gudrs likums. Tātad paraugi bija izsēti — vajadzēja tikai gaidīt.

Pagāja viena diena un nakts. Nekādas dzīvības pazīmes Petri trauciņos neparādījās. Duļķains, mazliet opalescējošs šķidrums — un vairāk nekā. Viss bija tāds pats kā kontrolē. Arī agaragara gludā virsma neiedvesa nekādas cerības. Trīsdesmit stundas, četrdesmit stundas — nekā. Sers Henrijs

man zvanīja pēc katrām četrām stundām, un ikreiz es dzirdēju klusu vilšanās noputu tālajā telefona vada galā. Bet varbūt man tikai tā likās.

Četrdesmit astoņas stundas, divas diennaktis. Ir! Barotnes virspusē parādās tumšas svītras. Atdzīvošanās! Atdzīvošanās pēc divpadsmit gadsimtu ilga sastinguma!

Mani apsveic ar uzvaru, spiež roku, sers Henrijs atsūtījis telegrammu, kurā solās atbraukt apskatīt manus fosilos zvēriņus. Nevaru vien sagaidīt, kad uzzināšu, kam īsti esmu atdevis dzīvību.

Ceturtajā diennaktī Petri trauciņu lielāko daļu rotāja mikrobu koloniju dīvainie veidojumi. Varēja sākt pētījumus.

… Bija atdzīvojušās galvenokārt sēnīšu kultūras. To vidū dominēja aktinomiceti — lieliski antibiotiku ražotāji. Iespējams, ka medicīna dabūs jaunas ārstniecības vielas ar gluži neparastām īpašībām. Bet ne jau tas mani interesēja. Vajadzēja tikai gaidīt un cerēt.

Pa šo laiku varēju piezvanīt Ennai. Tagad to pat vajadzēja darīt. Uzvarētājus taču netiesā …

Viņa mierīgi noklausījās manu garo sajūsmas pilno runu.

— Labi, es atbraukšu, atnāc šodien septiņos uz kafejnīcu… — Viņa nosauca mājīgu stūrīti, kur mēs bieži iegriezāmies manu studiju gados.

Laikam tomēr biju stipri noguris. Pēkšņi sajutu, ka mani spēki ir galīgi izsīkuši. Kad pulksten septiņos tuvojos mūsu kafejnīcai, man viss bija vienaldzīgs.

«Iespaidu bijis pārāk daudz,» nodomāju. «Tiklīdz mazliet atpūtīšos, viss būs kārtībā.»

Taču nomierinošās domas slīdēja garām un vairījās no manis.

Pie ieejas kafejnīcā ieraudzīju uzkrītoši modernu mašīnu. Vienu pašu. Citu mašīnu nebija. Instinktīvi sajutu pret to nepatiku. Pagrūdu kafejnīcas stiklotās durvis un tūlīt ieraudzīju Ennu.

Ai mana Enna! Laikam biju stipri novārdzis, acīs man sariesās aizkustinājuma asaras. Enna nemaz nebija mainījusies. Tomēr nē, — viņa smēķēja. Agrāk netiku viņai redzējis cigareti. Vēlāk, ieskatījies, pamanīju, ka viņa kļuvusi vājāka un iedegusi. Zilās acis pavisam dzidras.

—   Sēdies, — viņa teica, — ko tu dzersi?

Man sagribējās alu. Enna dzēra kādu

citronkrāsas šķidrumu. Sāku stāstīt. Lakoniski un precīzi, tāpat kā sers Henrijs.

—    Enn, kas tev noticis? Tu neklausies manī? Kur tu patlaban esi, Enn? — jautāju, uztvēris viņas vienaldzīgo skatienu.

—   Nekas, es klausos un domāju. Turpini.

Sāku stāstīt par de Moranu, bet viņa mani

pārtrauca.

—    To visu jau zinu no tēva un citiem .. . cilvēkiem. Ko tu domā darīt turpmāk?

Laikam tomēr biju ļoti noguris. Agrāk nekad nejutu sapīkumu, kad blakus atradās viņa.

—   Nu, ja jau tevi tas neinteresē …

—   Mani tas viss, protams, ļoti interesē, — viņa atteica negaidīti mīļi. — Bet ir laiks padomāt par mums. Par mūsu nākotni. Es gribu skaidrību. Tev jāizsakās noteiktāk. Tas tagad ir galvenais… Vai tu domā atstāt universitāti un iestāties kādā firmā? Mēs taču norunājām, bet tu atkal mani piemānīji.

—   Enn, es tevi nepiemānīju, dārgā, saproti mani pareizi. Nevaru pamest darbu pusceļā. Tas nozīmētu, ka esmu velti zaudējis laiku. Man jāpabeidz pētījums, varbūt pat vēlreiz vajadzēs lidot uz Brazīliju.

Es aprāvos. Pēc ilgas prombūtnes nedrīkst runāt par jaunu šķiršanos. Un es taču nemaz netaisījos uz Brazīliju. Bet šī doma slēpās zemapziņā un lauzās uz āru.

—  'Ak tā … — Ennas lūpas sakniebās šaurā svītriņā. — Un vai uz ilgu laiku?

—   Nezinu. Uz mēnešiem diviem trim.

—  Ta3 nozīmē, ka uz četriem, pieciem, sešiem… Tagad zinu, ka tavus termiņus vajag divkāršot.

Viņa apklusa un pagriezās pret tumšo stiklu. Notika nelabojamais, un neko ne- ; varēja līdzēt.

—   Nu, beidzot, — viņa teica un pievērsās man, — bet, ja es tevi ļoti lūgšu, lūgšu tā, kā es to protu … manis dēļ nekavējoties atstāt universitāti un nekad, saproti, nekad nebraukt uz Dienvidameriku, vai tu to darīsi? Manis dēļ, saproti, manis dēļ, es tev par to samaksāšu ar visu ^avu dzīvi, vai saproti?

Man izkalta rīkle.

—       Enn, kas tev noticis, bērns? Enn, nomierinies!

Viņa nikni sapurināja galvu, zeltainie mati lija kā mirdzošs ūdenskritums.

—       Tikai «jā» vai «nē»! Un tūlīt! — viņa iekliedzās.

—       Kad tas jādara? — jautāju, vārdiem spriežoties kaklā.

Viņa raudzījās manī asaru pilnām acīm. Tikai tagad redzēju, kādas sāpes biju tai sagādājis.

—   Rīt.

Ka man gribējās sacīt «ja»! Bet tas nozīmētu paildzināt šīs sāpes un aizvainojumu uz visu mūžu, uz tiem tūkstošiem dienu un nakšu, ko pavadīsim kopā. Tas nozīmētu ņemt šīs sāpes līdzi gultā un atstāt tās mūsu bērniem, tas nozīmētu..

—   Nē, — es teicu.

Likās, ka viņa man tūlīt iesitīs.

— Iesim, — viņa sacīja un devās uz izeju. Es gāju līdzi. — Braukšu viena pati.

«No kurienes šī nolādētā mašīna?» nodomāju. «Seram Henrijam ir tikai apbružāts «roiss» …»

Sarkanā§ bremžu ugunis, kas kosmisko raķešu ātrumā aiztraucās garām, man vēl ilgi rēgojās vakara zilgmē.

… Vakara krēslā alztraucošās mašīnas ugunis redzēju arī tad, kad paņēmu rokās trauciņu ar duļķainu agaragaru un paskatījos uz to pret gaismu. Vienīgais trauciņš,; kas mani nepievīla. Trauciņš ar numuru 7-IIa. ļ

Priekšmetstikla udeņainaja loka kvēloja skaisti kristāliņi. Tikai vīrusi varēja izveidot šo sīciņo rubīnsarkano druzu! Atbīdīju mikroskopu un izberzēju acis. Tad samiedzu acis, cenzdamies atbrīvoties no sajūtas, ka] zem plakstiem ir smiltis. j

Nostiprināju mikrotomu un, ar skatienu atkal ieurbies okulārā, iztaisīju šķērsgriezumu. Uzmanīgi izņēmu priekšmetstiklu un aiznesu uz elektronmikroskopiju.

Pēc divām stundām man uz galda jau gulēja mitri fotouzņēmumi. 150 000 reižu lielais palielinājums ļāva fiksēt atsevišķas vīrusu daļiņas. Tās bija lodītes, ko veido-" ja gari, savīti pavedieni.

Tagad visa laboratorija strādāja tikai, man. Es biju karalis, īsts visu dievināts un : mīlēts patvaldnieks. No manis negaidīja ne konstitūcijas, ne bilus. Neviens neuzdrošinājās pat iepīkstēties par Lielo hartu. Mani pavalstnieki šaudījās starp rentgena aparātu un ultracentrifūgu, pūlēdamies cits citu pārspēt centībā un iztapībā. Es biju dāsns un augstsirdīgs, un neviens no maniem pavalstniekiem nepalika bez atalgojuma.

Kas gan ir Bikšu lentas ordenis, ko nēsā virs kreisās kājas ceļgala uz ordeņa tērpa baltā triko, un Pirts ordenis; ka^ gan ir svētā Andreja, Patrika vai Jeruzalemes Jāņa ordenis, Viktorijas krusts un pat sarkanās emaljas krusts «Par nopelniem», ar ko apbalvoti ne vairāk kā divdesmit četri zinātnes un mākslas titāni, — kas gan ir tas viss salīdzinājumā ar Manu Apbalvojumu!

Uz mana ordeņa diploma bija dažas ar manu pildspalvu rakstītas rindiņas:

«… Vīrusa apvalks sastāv no 60 olbaltuma vienībām, kurām ir gandrīz lodes forma; vienības veido telpā 12 grupas pa 5 vienībām katrā…» un tālāk tādā pašā garā.

Tanī pirmajā, kā dzīve bezgalīgajā un īsajā dienā vīrusu iepotēja trušiem, jūras cūciņām, baltajām pelēm, kanārijputniņiem un pērtiķiem. Tādēļ vajadzēja izbraukt ārpus pilsētas uz nelielu fermu, kur atradās šie dzīvnieki.

Vētrainā diena gāja uz beigām. Tad aizritēja vēl viena diena. Vēl divas.

Aiz loga dārdēja pērkons, debesīs plaiksnījās blāvi ceriņkrāsas zibšņi. Lietus burbuļodams un trakodams plūda pār rūtīm. Milzīgās dadžlapas drebēja zem saplūksnotām, virvēm līdzīgām resnām ūdens strūklām un verdziski kļāvās pie zemes. Bet es gandrīz nemaz neskatījos logā.

Manā priekšā rindojās apaļie lodziņi, aiz kuriem hermētiskos blokos atradās inficētie dzīvnieki. Pirmais nomira pērtiķis. Mazs makaka ar traģisku ģīmīti. Tad, lai cik dīvaini, gāja bojā kanārijputniņš. Vairāk neviens nenobeidzās. Truši, jūras cūciņas un peles jutās lieliski. Sekcija deva pārsteidzošus rezultātus. Beigto dzīvnieku sirdi, aknas, nieres, plaušas un liesu klāja sudrabota plē-? vīte. Palūdzu līdzstrādniekus paņemt šo plē-a vīti un izgatavot no tās preparātu tālākai iz-; pētīšanai. Bet bija jau vēls, un mēs nolēmā to atlikt uz rītdienu. Tagad varēja nesteigties… Pat termostatu ar lielisko trauciņu 7-II a, ko es pastāvīgi nēsāju sev līdzi, šoreiz ieslēdzu seifā.

Noslēpumainais slepkava, kas maiju tautu piespieda atstāt dzimteni, bija noķerts. Aizslēdzām fermu un braucām uz Oksfordu.

Tai pašā naktī piezvanīju uz Rio un visu pastāstīju de Moranam. Viņam gandrīz aizrāvās elpa aiz sajūsmas, un viņš apgalvoja, ka man paredzētā Nobeja medaļa esot jau izkalta. Ar pūlēm izdabūju solījumu sudraboto vīrusu kādu laiku turēt noslēpumā.

Bet pēc divām stundām fermas jumtā iespēra zibens. Ferma nodega, līdz pašiem pamatiem ar visu, kas tajā atradās. Ārkār tīgi muļķīgs gadījums. Bija aizmirsts uzstādīt zibeņnovedēju.

Steidzos uz laboratoriju. Bet nevienā Petri trauciņā, kas palicis biotronā, sudraboto kultūru neatradu. Viss bija pagalam.

Redzēju divas sarkanas uguntiņas lēni gaistam vakarīgi zilajā tālē.

Ko man atlika darīt? Vēlreiz doties uz selvu, lai meklētu vīrusu? Bet, cik man zināms, jaunas piramīdas ar neskartām kape- nem nebija atrastas. Meklēt tās pašam? Nebiju tam nemaz sagatavojies.

Tomēr nolēmu braukt uz Brazīliju … Varbūt tāpēc, ka palikt Anglijā negribēju un nevarēju.

Tālākais bija vairāk vai mazāk skaidrs. Cēloņa un seku sakarība konstatējama apbrīnojami precīzi. Var pat sastādīt shēmu:

1.  Mērķis — sudrabotais vīruss.

2.  Kas šai nolūkā vajadzīgs — atrast neskartas kapenes.

3.  Kur tās atrodamas — atstātās pilsētās.

4.  Kur meklēt atstātas pilsētas — Šingū, kur tās meklēja Fosets.

5.  No tā izrietošais tuvākais uzdevums —* iet Foseta pēdās.

… Aizritēja septiņi gadi, līdz es nonācu pie šā «tuvākā uzdevuma» atrisinājuma …

De Morans no manis iztaisīja Brazīlijas senās kultūras speciālistu; ar viņa palīdzību iemācījos portugāļu valodu un dažus indiāņu dialektus. Orlando Viljass Boass mani iepazīstināja ar selvu. Ortego Miranda palīdzēja sadabūt nepieciešamos līdzekļus vairāku ekspedīciju sarīkošanai. Sers Henrijs savu nelielo īpašumu novēlēja bioķīmiskas laboratorijas organizēšanai. Brazīlijas aviolīniju lidotāji nežēloja savus «dakotus», lai mani nogādātu vienā vai otrā nepieejamā selvas rajonā.

Ko tad vajadzēja darīt man?

Devos pa pulkveža Persija Harisona Foseta pēdām.

Lai arī kādu galu ņēmis šis Šingū zaļajā klusumā pazudušais cilvēks, viņš nodzīvojfs lielisku mūžu.

«No divdesmit četriem laulības dzīves gadiem,» rakstīja Fosets, «tikai desmit gadus mēs ar sievu pavadījām kopā. Nemaz nerunājot par četriem karā aizvadītajiem gadiem, desmit gadus es nodzīvoju mežos, taču ne reizes nedzirdēju sievu sūdzamies.»

Viņš prata izvēlēties grūtus, bet interesantus ceļus, un es viņam sekoju.

Vispirms izpētīju Foseta ceļojumu pēc dokumentiem. Savā starpā bieži vien maz saistīto un gandrīz vienmēr pretrunīgo faktu, domu un ideju jūklis mani nedaudz mulsināja. Sapratu, ka patiesība jāmeklē tur, kur tā pazaudēta. Aizbraucu uz Amazones baseinu un vairākus gadus pētīju vietas, kur ceļojis Fosets. Trīsreiz nogāju līdz Kujabai, divreiz tiku līdz Bakiri, bet pirmo reizi jutos tā, ka nevarēju ne domāt par ceļa turpināšanu. Man vajadzēja septiņus gadus, lai no kabineta zinātnieka pārvērstos par ceļotāju.