Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Beidzot, izdzirduši kliedzam žakubimi, kas dzīvo cilvēku tuvumā, tie saprata, ka pienā- ] kuši pie cilvēku mājokļiem. Tā bija neliela kaučuka vācēju faktorija dziļā meža biezoknī. Dažas mājiņas, kur mitinājās seringeiro, bārs ar biljardu, gatavās produkcijas noliktava, šķūnis ar inventāru — tas arī bija viss.

Seringeiro dzīvoja pastāvīgās bailēs un pat nakti nešķīrās no saviem vinčesteriem. Pirms daudziem gadiem kaut kādi seringeiro bija iebrukuši kubenkrankegnu ciematā, nogalinājuši dažus indiāņus un citus pārdevuši verdzībā. Kopš tā laika cilts, atriebdamās kaučuka vācējiem, bieži uzbruka faktorijai.

Tāpēc, kad no meža iznāca nepazīstami, aiz bada un drudža nomelnējuši cilvēki, seringeiro viņus tikko nenošāva. Taču, redzams, liktenis kādu laiku bija nolēmis saudzēt baltā, virsaiša dēlu un priestera meitu, vezdams viņus uz kādu tam vienīgajam zināmu mērķi.

Bārā pilnā sparā ritēja kārtējā žūpošana. Seringeiro dzēra juku jukām kačasu, viskiju, bakardi un pulki, kas izgatavota no agaves sulas. Spēlēja kauliņus. Ķildojās. Plēsa vadmalu uz biljarda galda. Šāva griestos.

Tikai īsu brītiņu jaunais baltais atstāja uz lieveņa savu draudzeni vienu, lai izdzertu glāzīti labā makkinlija, bet arī ar īsu brītiņu pietiek dieviem, kuri nekad nenovērš no cii- 1 vēka savu skatienu.

Kad viņš iznāca no bāra, Adamanta Antā gulēja zemē. Krūtis tai bija asiņainas, un sārti pilieni tumši spīdēja sakaltušajā zālē un baltajās skaidās!

Viņš pirmajā brīdi nodomāja, ka to izdarījis kāds neģēlīgs seringeiro, ko pļēgurošana un bezcerīgā vergošana pārvērtušas par mežoni. Bet, noliecies pār meiteni, tas-pāršķeltajās krūtīs ieraudzīja sudrabotā putna spalvas …

Viņš paņēma to uz rokām un lēnām devās mežā. Pieklusušie un nobijušies seringeiro redzēja viņu pazūdam selvā.

Melnā anakonda

… Indiāņa stāsts mani saviļņoja ar negaidīti spēcīgajām asociācijām un dīvainajām analoģijām. Tas modināja manā galvā neskaidru minējumu bālos asnus, mezdams līganas laipas no agrākās tālās dzīves uz šo nakti pie ugunskura, kas smaržoja pēc arau- kāriju sveķiem. Manas dzīves loģiskais loks vēl gan nebija noslēdzies, taču iezīmējies un izgaismojies kā varavīksne mākoņos, kā zibens zem selvas melnā juma. Līdz pat mūža beigām es riņķošu pa šo loku, pa kuru mani dzīs sirdsapziņas pātaga un alkas aptvert neizzināto.

Indiāņa stāstu pierakstīju vēlāk, pēc atminas. Sākumā centos saglabāt stāstītāja valodas īpatnības un stilu, tad aizrāvos, un stāstījums ieguva manai iztēlei un izpratnei raksturīgo nokrāsu. Acīmredzot arī sudrabotā nezvēra līnija man ir mazliet vairāk izcelta un noteiktāka nekā indiāņa netveramajā stāstījumā, kas laistījās līdzīgi arapai- mas zvīņām. Es neko negribu grozīt. Lai viss paliek, kā ir. Tagad saprotu: jo vairākām ausīm un mutēm iet cauri nostāsts par patiesu notikumu, jo vairāk tas atgādina pasaku.

Klausījos indiāni un vēroju, kā viņš pīpē un smaida. Smeldzošas ilgas sažņaudza manu sirdi. Man blakus sēdēja izcilas tautas pēctecis, viens no pēdējiem dižas un mīklainas civilizācijas pārstāvjiem. Ar katru dienu mēs arvien vairāk attālināmies gan no šās tautas, gan no tās senās kultūras. Mēs viņiem ļaujam aiziet. Tie aizslīd no mums, bālē, gaist, irst līdz ar mūsu sapņiem. Ar katru cilvēku nomirst vesela pasaule. Ar katru indiāni aiziet neatklāts noslēpums.

Ar katru indiāni izzūd tālās pasaules atbalss. Un kurš gan var pateikt, kas zūd, iznīkstot veselai ciltij? Aiziet vesela tauta, nogrimst aizmirstības viļņos kā iznīcībai lemtā, klusējošā Atlantīda.

Apstājieties! Bet vilciens vienmēr ir priekšā. Tas nav panākams. Tas traucas bez tiltiem, nevērodams nekādus noteikumus, tas neiet taisni. Un nevar pat gulties zem riteņiem. Vilciens aiziet melnā tunelī.

Indiāņu asinīm sārtotā Riu Mansu …

Tuvojās lietus periods. Manisaua Misu

upē ūdens bija stipri cēlies. Baltām straumēm brāzdamās pa glumajiem akmeņiem, upe guva majestātisku mieru, tikai ieplūstot miglainajā Šingū. Trauksmainie, izplūkātie pavedieni savijās un zaudēja individualitāti bezgalīgajā plūsmas audumā, kas lēni lija no ciklopiskajām stellēm. Protams, te nevarēja rasties aizsprostojums …

Indiāņa poētiskajā leģendā par Stikla zemi mani ieinteresēja divi momenti, kuros varbūt atspoguļojās patiesi notikumi un parādības. Gribēju noskaidrot, kur rodas dīvainās skaņas, kas šai apvidū esot dzirdamas. Par tādām skaņām rakstījis arī Fosets, turklāt ne vienreiz vien man par tām stāstījuši indiāņi. Tagad tam visam vēl pievienojās mīts.

Sevišķi svarīga man likās ziņa, ka Manisaua Misu tecējums mainoties pēc dabiskā aizsprosta izveidošanās akmeņainajās krācēs. To nevar izdomāt. Tas var atklāties pieredzē, ilgu gadu novērojumos.