Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Reiz — tas bija kādos svētkos — priestera! būdā iededzināja daudz vaska koka svečuj Bija silti un smacīgi. Smaržoja dūmi un sa-f karsušais vasks. Sievietes ar melno ženipapol krāsu pagarināja acu līniju uz deniņu pusi! un noēnoja tās ar liānu zilo sulu. Gvarani| un koks padarīja acu zīlītes lielas un spožas.'! Dobji un aicinoši skanēja šekšeks, te skaļi % rībēdams, te kaisli guldzēdams kā liela vardei mīlas jūsmā. Ap svecēm riņķoja kukaiņi un,J spārnus apdedzinājuši, čabēdami krita zemē. 1 Gaismas un karstas dvašas piesātinātie rūs-l ganie dūmi pacēlās virs būdas un, zvaigznes !

nesasnieguši, izgaisa. Pārruguša juki skābenā smarža kutināja nāsis.

Kad vispārējā jautrība bija sasniegusi augstāko pakāpi, atnācējs izdzirda savādu skaņu, kas kļuva arvien spēcīgāka. Tā atgādināja gan milzu oda sīkšanu, gan valganu lapu čaukstoņu naktī, gan mazās purva odzes svilpienu. Bungas tūdaļ apklusa, un apstājās arī cilvēku sakarsušie ķermeņi, kas šūpojās dejā. Skaņa kļuva arvien spēcīgāka, pārmākdama ļaužu satrauktās elsas un sveču sprakšķus.

Baismīgā ēna noplīvoja uz sienas, un visi atsprāga pretējā kaktā. Riņķodams arvien šaurākos lokos, zem griestiem lidoja liels, sudrabots putns. Būdas sārtajā gaismā tā spārni laistījās kā sarkanās lakotās makao spalvas.

Nezvērs laidās arvien zemāk, un dūkoņa atgādināja sienāžu čirkstēšanu. Cilvēki kaktā saspiedās cieši kopā. Kāds vairs nespēja noturēties kājās un apsēdās zemē, novilkdams pārējos sev līdzi. Vidū palika tikai atnācējs un Adamanta Antā. Nezvērs riņķoja viņai virs galvas. Viņas šausmās ieplestās acis satumsa kā divi bezdibeņi. Deniņos pulsēja dzīsliņa. Pa vaigu lēni slīdēja lejup sviedru lāse, ko gaisma un kūpošās sveces vērta tumšsarkanu.

Jaunais karaibs pielieca galvu un palēcās. Viņš sagrāba sudraboto nezvēru aiz spārna un rāva uz leju. Izbrīna šalkoņu noslāpēja sieviešu spalgie kliedzieni. Visi metās ārā no būdas, tā ka sienu un jumta kārtis salīgojās

Pirmais atģidās vecais priesteris. Viņš pa ķēra savu plāksni un uzmeta uz tās veselu sauju kafijas pupiņu. Rokas viņam trīcēja un viņš pat nepainteresējās par zīlēšanas^ iznākumu. Viņš nokliedza, lai svešzemnieks nelaiž sudraboto putnu vaļā, tad kaut ko ātri pateica meitai. Atnācējs saprata tikai to, ka viņai pavēlēts to pavadīt uz vienu no slepenajām ejām. Viņam vajadzēja aiznest nezvēru prom no stikla zemes. Pēc tam viņš varēja doties, kurp gribēja. Atgriešanās vairs nebija iespējama. «Lai viņš aiziet, to nelaizdams ārā no rokām, un tu nepieskaries viņa rokai,» priesteris nosacīja meitai. «Kopš šā brīža neviens nedrīkst pieskarties viņa rokai. Lai viņš vairs nenāk atpakaļ.»

Priesteris zināja, ka pēc likuma tai brīdī, kad svešzemnieks pāries stikla robežu, viņu vajag nonāvēt. Taču būdā nebija neviena, kas tam varētu aizlavīties līdzi uz slepeno eju un raidīt bultu. Visi bija šausmās aizbēguši. Bet vilcināties nedrīkstēja.

«Viņam tā kā tā lemta bojā eja, un viņš arī' neatrastu ceļu atpakaļ,» priesteris nodomāja,' un šī doma to nomierināja. Ar pavēlošu žestu viņš lika rīkojumu tūdaļ izpildīt. Adamanta Antā nolieca galvu un izslīdēja no būdas. Atnācējs devās tai līdzi. Sudrabotais nezvērs viņa rokās nekustējās, tikai rūca kā piepūsts vērša pūslis.

Kad tie sasniedza slepeno eju, bija dziļa nakts. Ciemata ugunis slēpa koku lapotne. Tikai zvaigznes mirdzēja vienaldzīgi un spoži, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem. Un to valoda bija vienkārša un saprotama bez vārdiem. To aicinājums bija mūžīgs un jauns, it kā šai naktī tās būtu iedegušās pirmo reizi. Svešinieks aicināja Adamantu Antā līdzi, un tā aizgāja kopā ar viņu, ne reizes neatskatījusies. Tie nokāpa dzelkšņainiem krūmiem aizaugušā aizā. Viņa gāja pirmā, rādīdama ceļu. Viņš soļoja, cenzdamies neatpalikt no naktī neskaidri balsnījošā vampīrādas apmetņa. Tie iegāja alā. Viņa, nevērodama aizliegumu, uzlika tam uz pleca roku, un tie ilgi gāja pa tumsu, līdz acis skāra zvaigžņu un vēja elpa. Viņš pavēra roku, un sudrabotais nezvērs iegrima naktī. Kad izgaisa dūcošā, guldzošā skaņa, viņi devās uz dienvidiem,' kurp rādīja ceļu zvaigznes. No vecā priestera Adamanta Antā zināja slepenos ceļus, kas no stikla zemes ved uz Lielo pasauli.

Tie ilgi gāja pa sausiem līdzenumiem, mezdami līkumu ap niedrājiem un purviem, kuros mudžēja čūskas. Neskatīdamies lejā, pa vienu pašu baļķi gāja pāri kalnu straumēm. Nakšņoja alās un kokos. Lasīja augļus un saknes un stiprinājās ar gvarani lapām. Pa bīstamām zvēru takām viņi bija spiesti bēgt no morsego, kas tiem dzinās pakaļ. Viņi dzirdēja vajātāju sacelto troksni, un viņus slāpēja pašu sirds pukstieni. Reiz viņam iekoda čūska, bet viņa izsūca no brūces indi un pielika klāt dziedējošas lapas. Un kāja nesapampa. Kad tiem uzbruka puma, viņš to atgaiņāja ar zarainu nūju, ar savu ķermeni aizsargādams pie koka pieplakušo meiteni.