Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Kādreiz lielā un varenā cilts gandrīz pilnīgi izmira. Ko bija saudzējusi sērga, tie noslīka purvos, gāja bojā no čūsku kodieniem vai nomira drudzī. Tikai daži atsevišķi cilvēki nonāca līdz laimīgajai zemei, kur zāle nevīst pat viskarstākajos mēnešos. Lai pasargātos no spārnainā sudrabotā nezvēra, viņi savu zemi apjoza ar stikla sienu, kurai cauri nevar iziet cilvēks, ne izlīst čūska un kurai nevar pārlidot pāri putns. Tikai dažas slepenas ejas savienoja viņu jauno dzimteni ar pārējo pasauli. Bet tās zināja vienīgi cilts virsaitis un feticeiro[25]. tos, kuri uzzināja slepenās ejas, gaidīja nežēlīga nāve. Viņus iemeta ezerā, kur mudžēja piranjas, kas vienā minūtē apgrauž cilvēka miesu līdz pašiem kauliem. Bet lietus periodā, kad piranjas met ikrus un neēd, noziegušos iesvieda skudru pūznī. Tāda nāve ir vēl daudz briesmīgāka, jo skudras cilvēku neapēd tik ātri kā zivis.

Jau simtiem gadu šī cilts dzīvo aiz stikla sienas. Pieminot dievu lāstu, viņa neceļ lielas

akmens pilsētas un mitinās vienkāršās būdiņas, kas apjumtas ar palmu lapām. Šie (audis tad arī atrada jauno karaibu guļam pie stikla sienas bez spēka kājās un bez cerības sirdī.

Divi karavīri nolika zālē savus šķēpus, ar liānu sasēja tos kopā un apklāja ar banānu lapām. Uz šīm nestuvēm viņi jauno karaibu ^nogādāja ciematā. Viņi to aiznesa uz vecā, gudrā feticeiro būdu, kurš to tūdaļ sāka ārstēt ar dziedinošu zāļu novārījumiem, ap- kvēpināšanu un kurares indes kompresēm.;)

Vecajam priesterim bija kaula plāksne ar stikla sienas apjoztās zemes plānu. Pirms ' katra svarīga pasākuma viņš apspriedās ar šo plāksni. Viņš meta uz tās kafijas pupi-1 ņas, tad upes uz plāksnes piebrieda kā vēnas un sāka tecēt uz vienu vai otru pusi. Smārdi žīgu dūmu mākoņos tīts, viņš vēroja, kurp tek upes, un lēma savas cilts likteņus. Un] visi tam pakļāvās.

Šoreiz sirmgalvis visu nakti meta kafijas ] pupiņas un murmināja nesakarīgus vārdus,» kā to vienmēr dara cilvēki, kas sarunājas arļ dieviem.

No rīta viņš ciematam paziņoja, ka atnā-ļ cējs dzīvos viņa būdā un kļūs par cilts dēlu. 1 Ļaudis klusēdami noklausījās priestera vār-1 dus un par piekrišanas zīmi pacēla uz augšu ļ plaukstas. Tad virsaitis aizgāja uz savu i būdu, lai jaunajam karavīram izdomātu j vārdu.

Tā jaunais karaibs sāka dzīvot ciematā aiz 1

stikla sienas. Cilts skaistākā meitene, priestera meita Adamanta Antā viņam mācīja savas tautas valodu un parašas.

Gudrais burvis bija labi darījis, atstādams jauno, spēcīgo svešzemnieku dzīvu. Viņš taču varēja likt to atdot piranjām … Bet kas no tā būtu par labumu? Ciematā nebija palicis daudz vīriešu. Cilts ar katru gadu nīkuļoja arvien vairāk. Svešas tautas svaigās asinis varēja ieliet Amazones valdītāju pēcteču novārgušajās dzīslās jaunus spēkus. Tāpēc viņš dāvāja jauneklim dzīvību. Svešnieks nebija izzinājis slepeno eju noslēpumu: viņu vienkārši bija atnesusi apakšzemes upe. Bet upi nekā nevar piespiest tecēt atpakaļ. To priesteris labi zināja, kaut arī uz viņa plāksnes upes varēja tecēt uz visām pusēm.

Notupies pie izkaltēta ķirbja traukiem un māla podiņiem ar kurari, viņš pīpēja un, acis piemiedzis, vēroja, kā dūmi aizplūst caur režģoto jumta segumu. Lietus periods jau bija pagājis, un varēja ņemt nost daļu palmu lapu jumta. Viņš laiski klausījās meitas balsī un paslepus vēroja svešzemnieku, kas paklausīgi atkārtoja tās teiktos vārdus.

Kad Adamanta Antā smējās, viņš saprata šo smieklu nozīmi un priecājās, ka saudzējis baltādaino karavīru. Tikai divas reizes mēness bijis pilns, bet svešzemnieks jau saprot gandrīz visu, ko viņam saka. Drīz arī viņš pats runās tikpat labi kā pārējie. Un, ja turklāt izrādīsies, ka viņš ir arī veikls mednieks, tad labāku vīru meitai nevar vēlēties. Cilts virsaitis jau vecs, laiks parūpēties par pēcteci. Viņam, gudrajam, viszinošajam prieste-" rim, nebūs grūti panākt, lai jaunais, spēcīgais karavīrs kļūtu par virsaiti. Viņam būs mazdēli. Daudz veselīgu un spēcīgu maz-! dēlu, kuriem viņš ar laiku atdos savas zinā-^ šanas un savu varu pār cilvēkiem.

Priesteri nebaidīja doma, ka svešzemnieks sagribēs atstāt stikla zemi. Būtu pat labi, ja viņš drīzāk to mēģinātu izdarīt. Nevajag to kavēt. Viņam pašam jāpārliecinās, ka izejas no šejienes nav. Tad viņš drīzāk samierināsies ar jauno dzīvi un aizmirsīs savu tautu.

Jaunais karaibs klausījās svešo vārdu melodiskajās skaņās un skatījās, kā vēja šūpoto lapu ēna slīdēja pār meitenes seju.t: Gaismas un ēnu fantastiskā rotaļa lika savādi mainīties viņas iegareno ūn vienmēr it kā I izbrīnā ieplesto acu izteiksmei.