Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

Tālākais ekspedīcijas ceļš veda pa Parag- vajas upi. Purvaini krasti, aligatoru bari, odu mākoņi. Taču gluži tas pats raksturīgs jebkurai Amazones baseina upei. Lēnais, netīrais tvaikonis «Igvatemi», kas vēl tagad kursē pa Paragvaju, tāpat bez kādiem starpgadījumiem nogādāja ceļotājus Kujabā. Iespējams, ka es to visu aprakstu pārāk sausi. Foseta jaunajiem ceļabiedriem droši vien palika atmiņā nakts Portu Esperansā, no melnām pupiņām gatavotā Brazīlijas fei- žoado [9] , lieliskā kafija ar goijabada[10] džemu, bankets anglijas vēstniecībā Sanpaulu, slavenā čūsku ferma Butantanā un nakts karnevāla ugunis. Bet mani interesē tikai tā Foseta maršruta daļa, kas ģeogrāfiem un vēsturniekiem palikusi nezināma. Ja gribat

sīkākas ziņas par ce|u no Rio līdz Kujabai, palasiet attiecīgo literatūru vai dodieties šai ceļā paši. Tas jums izmaksās kādu tūkstoti kruzeiro. Bet es steigšos savā stāstījumā ātrāk nokļūt Beigtā zirga nometnē.

Šingū dvašu jūs sajutīsit jau trīs dienas pirms nonākšanas Kujabā, tiklīdz jūsu tvaikonis iebrauks Paragvajas pietekā Sanlo- rensu. Tai nav krastu. Cik vien tālu skatiens sniedz, plešas tikai purvi un purvi. Dienu tie raida neskaitāmas odu eskadriļas, bet pēc saules rieta «nakts bumbvedēju» — termītu armādas. Gaismas hipnotizēti, tie riņķo ap lampām un, apdegušajiem spārniem švīkstot, krīt uz klāja, uz galvas, aiz apkakles.

Reizēm pie ūdens pienāk kapibari [11] , dzer, pie katra malka atmetot galvu, un lēnām pazūd ložņājošo vīteņaugu biezoknī. Vienīgi zirgskābeņu plato vēdekļveidīgo lapu tikko samanāmā viļņošanās ļauj izsekot viņu ceļam līdz šaurajai koku joslai. Tālāk ir purvi ar nelielām mangrovju saliņām un smirdošām lāmām, kurās mudžēt mudž anakondas un malārijas odi. Bet debesis virs galvas ir bezgalīgas un zilas. Pie šīm debesīm kā nekustīgs punkts sastindzis melnbalts grifs, kas gatavs no milzīgā augstuma mesties virsū kādai asiņainai maitai. Tāds ir ceļš līdz Kujabai.

Tur kaut kur atrodas «Z». Pamestas sar

kana akmens pilsētas. Liānu apvītas pa- kāpienveida piramīdas, saplaisājušas marmora plāksnes, ciklopiskas arkas, un visu to slēpj zaļā selva. Sarkanā pilsēta. Drudža murgs, kas pārņēma Rapozo smadzenes tveicīgā dienvidū, kad saule kvēloja zenītā un ķirzakas bija salīdušas melnās spraugās. Pēdējā sapņu sala …

4. martā ekspedīcija ieradās Kujabā. «Iegriezāmies pie Frederika,» rakstīja Fosets jaunākais, «pie cilvēka, kam vajadzēja mums apgādāt mūļus, bet viņš bija kaut kurp aizgājis līdz svētdienai… Sertanista [12] (kaut kas līdzīgs mūsu pavadonim), ko tēvs gribēja ņemt līdzi, ir miris. Vagabundo aizgājis kopā ar .kādu uz sertanu — ļoti žēl…»

Laime vairs nesmaidīja Fosetam. Vēl nekas nebija noticis. Pie skaidrajām debesīm parādījās tikai sīks mākonītis. No kurienes gan cēlās šis satraukums, nomācošā grūtsirdība? Varbūt tā bija priekšnojauta?

Muļķīga priekšnojauta! Tikai tālāk! Tūlīt aiz Kujabas ceļotājiem vajadzēja šķērsot krūmiem noaugušu apvidu. Piecas līgas [13] un plato, kurā nav ūdens, — čapadoss, aiz kura stiepjas bezgalīgi sausu krūmu un saulē izkaltušas zāles lauki. Un tā* līdz pašam Bakiri postenim. Tikai divu dienu gājumā aiz posteņa sāk parādīties pirmie medījamie zvēri. Precīzi jāaprēķina proviants, lai ne

ņemtu līdzi lieku smagumu un, no otras puses, lai bezgalīgajā sertanā nenomirtu badā.

Pirmo reizi es tik tikko nokļuvu līdz Ba- kiri. Par laimi, tur bija cilvēki, kas mani paēdināja un iedeva ceļā līdzi maisu tapioka miltu un žāvētu kapibari šķiņķi. Citādi… Bet atgriezīsimies pie Foseta.

14. aprīlī ceļotāji saņēma pastu. Tās bija beidzamās ziņas no Anglijas. Divdesmitajā aprīlī vaiadzēļa doties ceļā, bet mūļu vēl arvien nebija. Piedevām nejēdzīgais notikums Košinu, tikai vienas līgas attālumā no Kuja- bas. Kādam puisim, vārdā Redžinaldu, un viņa biedriem no slēptuves uzbruka banda. Tai apvidū tas ir parasts personisko rēķinu kārtošanas paņēmiens. Kādreiz kaut kur dzērumā bija izcēlusies ķilda, un tagad nejauša satikšanās Košinu beidzās ar traģēdiju. Redžinaldu un viens no uzbrucējiem bija uz vietas beigti, bet divi citi — smagi ievainoti. Policijas komisārs izmeklēšanu sāka tikai pēc vairākām dienām. Pie kafijas tases viņš tēvišķīgi sarāja slepkavas.

— Kādēļ iūs, zēni, tā darījāt?

Ar to arī viss izbeidzās. Parasta lieta. Šeit katram bikšu kabatā glabājas kolts. Arī tagad stāvoklis gandrīz nemaz nav mainījies. Tiklīdz kas, — tā sākas šaudīšanās. Reizēm bez kāda iegansta. Aiz jūtu pārpilnības vai svētkos aiz sajūsmas. Par upuriem parasti krīt cilvēki, kam ar visu to nav nekāda sakara.

Beidzot mūļi bija sadabūti. Astoņi mūļi, divi zirgi un divi suņi. Salīgti arī pavadoņi: «ļoti pieklājīgs cilvēks vārdā Girdenija» un čakls tumšādains puisis, kas «atsaucas uz jebkuru vārdu».

Burtiski pēdējā dienā pirms došanās ceļā Fosetam pastāstīja interesantas ziņas. Un atkal kaut kādas liktenīgas sagadīšanās dēļ tās pētnieku uzmanībai paslīdējušas garām. Bet tā taču ir ceļa zvaigzne, kas mani uzveda uz pēdām… Taču labāk iepazīstieties vispirms ar fragmentiem no Foseta 14. aprīļa vēstules: