Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Un cik viņa ir nenogurstoša un trakulīga! Viņa varēja stundām spēlēties ar manu Zlatku, un kaut kā paspēja arī visus darbus pa māju… Apskaužami spēcīga veca kundze.

Tieši Gapa mani pārliecināja apgūt vismaz kādu cīņas mākslu vai sliktākajā gadījumā nopirkt ieroci. Es nevēlējos nevienu no tiem, taču man bija jāiet uz kompromisiem un jāgūst traumas, kā arī jāsāk regulāri trenēties, lai uzturētu sevi formā. Man patika treniņi, tie nostiprināja ķermeni, kļuvu daudz izturīgāka un stiprāka. Bet es nesadraudzējos ar traumu un, Gapa nepamanīts, paslēpu to vecā drēbju skapī un kopš tā laika neesmu to izņēmis.

Eh, žēl, ka neklausījos Gapu, varbūt pēdējo sešu gadu laikā es jau būtu saņēmis kādu daudzkrāsainu jostu, un tad es diez vai būtu šeit nokļuvis…

— Eh! Vai tu esi nomākts? — vadītājs ar aizdomām paskatījās uz mani.

Man šķiet, ka noklausījos viņa pēdējo tirādi. Tur noteikti bija kaut kas svarīgs, ja viņš bija dusmīgs?

— Nazi, tieši tad, kad viņa tevi ieraudzīja, viņa zaudēja runas spēku kopā ar smadzenēm! — pajokoja kalsns vīrietis ar iegrimušām krūtīm.

Vadonis patiešām bija skats, bet bandīts kļūdījās. Es domāju par kaut ko pavisam citu. Bet tagad nav īstais laiks atcerēties.

— Neuzdrošinies būt rupjš pret mani! — atcirtu un ar augstprātīgu skatienu paskatījos uz bandītiem, savas bailes slēpjot aiz nosvērtības un riebuma maskas. "Jūs ieradāties manā domēnā, nozagot manus cilvēkus." Kas, jūsuprāt, jums par to pienākas?

Es nezināju, kādi likumi valda šajā pasaulē, bet viņi diez vai apstiprināja šādu rīcību. Ceru, ka sapratu pareizi, kas notiek. Bandīti saskatījās un sarauca pieri. Un, godīgi sakot, man nemaz nepatika viņu sejas. Ar šo izteiksmi viņi nolemj novērst kairinošo faktoru.

— Vai tiešām dosi rīkojumu izpildīt? — Nazis bija acīmredzami nobijies. — Nu, tavas tiesības. Ja vien, protams, neatrodaties savā zemē. Tu esiuz savas zemes, ieguva? — viņš kaut kā insinuējoši uzdeva jautājumu, uzsverot būtību par zemi.

Un viņš pilnīgi ņirgājoties pateica “nyera”, lai gan es tomēr atzīmēju, ka arī šie cilvēki mani definē kā nyera. Es grasījos apstiprināt, ka esmu uz savas zemes, bet pēkšņi es par to šaubījos. Ko darīt, ja tas nekaunīgais Nazis zina kaut ko tādu, ko es nezinu? Dragon's Reaches ir maģiska pasaule. Kāda ir varbūtība, ka daudz kas ir atkarīgs no manis sniegtās atbildes?

Godīgi sakot, es ne tikai neatrodos savā zemē, es pat neesmu savā pasaulē. Ja es sniegšu nepareizu atbildi, mani iespērs zibens vai kas tamlīdzīgs. Šeit jūs varat sagaidīt jebko. Es nezinu visus Dragon Reaches noteikumus un realitāti.

Šī doma neļāva man būt pārāk runīgam. Bet ko tad man darīt?

Ak, cik žēl, ka tuvumā nav mana uzticamā visu zinošā Sonic! Un Skrūvlente kaut kur pazuda…

Patiešām, kopš brīža, kad satiku Blusu, es nekad neesmu redzējis zilu pūķi ar zaļu cekuls. Apzinoties šo faktu, es īpaši asi izjutu savu vientulību un neaizsargātību, lai gan kā gan mazs pūķis, knapi zvirbuļa lielumā, varēja mani pasargāt?

"Tas ir tas, kas bija jāpierāda," Naifs pasmaidīja platāk, ar pārākumu skatīdamies apkārt savai svītai. — Viņa nav vietējā, puiši. Un nekādas Ēnas, lai kā mēles luncinātu. Nav no kā baidīties, piesien viņu un uzkrauj drakā! Mēs viņai kaut ko sagādāsim bordelī.

"Tas būs mazliet vecs," viens no bandītiem šaubījās, skatoties uz mani ar skepsi.

— Sāpīgi novājējis. Tikai muskuļi, nav pat pie kā turēties,” Blohasti nenovērtēja manu slaidumu.

— Bet viņš ir nemierīgs. Vienmēr ir mednieki tādām lietām, bet preces ir pa gabalu un ātri izbeidzas,” Nazis acīs nežēlīgi dzirkstīja. — Ja, protams, viņš pa ceļam nenoslīks upē…

— Stāvi! — noņurdēju un, izrāvusi dunci no apvalka, sāku atkāpties.

Šķiet, ka ķīlnieku glābšanas plāns man neveiksmīgi izgāzās. Bet vīrieši tikai skatījās viens uz otru un nopūtās, paceļot zobenus. Viss, izņemot slimāko jokdari. Viņš viens skatījās uz dunci tā, it kā būtu redzējis Sefiru, ne mazāk. Pat smaids pameta viņa seju

— Akhare Nirfe! — slimais pēkšņi iesaucās.

Ātra kustība, un viņa zobens līdz pat rokturam iekļūst tuvākā laupītāja vēderā. Neticot savām acīm, es sekoju ķermenim, kas nogrimis zemē. Nē, tas nav īsts, vai ne? Filma, tikai filma… Pārliecinu sevi, nevēloties atzīt, ka manā acu priekšā tikko nogalināts cilvēks. Tieši tāpat, bez redzama iemesla.

Bērni kliedz, meitenes kliedz. Bandīti uz brīdi šķita izmisumā, un tikmēr slimais ar otru dauzīja zobenus — pamodās laicīgi, neļaujoties tik viegli nodurt.

— Nogalini Nirfeat! — pārspējot kņadu, atskan vadītāja pavēle. Puse bandas steidzas pie sava bijušā biedra. — Paņemiet meiteni dzīvu! — Nazis neatlaižas un pirmais pabāž ar galvu pret mani.

Instinktīvi vēršu pret viņu savu dunci, kas, salīdzinot ar platajiem īsajiem zobeniem laupītāju brāļu rokās, šķiet tikpat bīstams kā zobu bakstāmais. Man trīc rokas, un knapi varu noturēt dunci ar galu uz priekšu, bet jau tagad droši zinu, ka pēc redzētā es to nevarēšu izmantot, lai ar ko tas man draudētu.