Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Tā es nodomāju, steigšus dodoties starp kokiem, kas stipri atgādināja zemes apses. Bieži auga pelēki stumbri, ne pārāk resni, un starp tiem bija zāle, tāda, kāda aizauga pils pagalmā, tikai plānāka un zemāka. Šad un tad nācās aust ap ērkšķainajiem krūmiem, kurus nodēvēju par mežrozītēm.

Ja nebūtu puķu pūķa, es jau būtu apmaldījies šajā mazajā stūrītī un, iespējams, būtu iznācis tāpat, kā ienācu, bet Skrūvlente turpināja atgriezties, nepacietīgi čivināt, palīdzot man izvēlēties pareizo ceļu.

Diezgan noskrāpēts, izkāpu līdz meža malai, aiz kuras atradu šauru taciņu tīkla klātu nobraucienu līdz upei. Es nezinu, vai tā ir Berliantar vai tā pieteka, kuras aizmugures ūdeņos es aplaupīju citu cilvēku tīklus, bet šeit upe pienāca ļoti tuvu mežam un ceļam, pa kuru es gāju uz jūru.

Bet ne tas mani lika apmulsināt un skriet atpakaļ biezoknī.

Nav speciālo spēku vai tanku, kas mani glābtu. Protams, es sapņoju. Upe šeit, strauji liecoties, izveidoja līkumu, un šajā vietā stāvajā krastā pietauvojās kuģis, uz kura šaubīga izskata ļaundari, sasietām rokām pa šaurām ejām, dzina cilvēkus. Spriežot pēc viņu izbiedētā izskata, viņi nekad labprātīgi nebūtu iekāpuši šajā laivā, taču pie jostas piesprādzētās aizsargu smagās nūjas, pātagas un zobeni darīja savu.

Visi ieslodzītie bija jauni, trīs spēcīgi puiši un sešas meitenes. Nez kāpēc meitenēm rokas bija sasietas priekšā, puišiem — aizmugurē. Šeit bija arī dažāda vecuma bērni. No vienaudžiem Silanu un Maķedoniju, līdz pavisam maziem — piecus līdz septiņus gadus veciem.

— Lūdzu, atlaidiet mazos! — lūdza īsa auguma meitene, kas stāvēja pie pašas ejas.

Tā vietā, lai atbildētu, viņa tika rupji iegrūsta mugurā. Spērusi vairākus soļus pa koka eju, viņa zaudēja līdzsvaru un uzlidoja uz priekšu uz klāja, neveikli noliekot sev priekšā sasietas rokas. Sitot pa dēļiem, viņa kliedza — neviens no otras puses pat nedomāja viņai palīdzēt, bija dzirdama tikai ņirgāšanās.

— Ak, tu nobružātais skoomas! — lūstošā balsī iekliedzās cirtaini rudmatains zēns, kurš izskatījās tikpat vecs kā mani nesenie viesi.

Tikpat drukns un apaļas sejas kā meitene, viņš ļoti izskatījās pēc vasarraibumainas sievietes. Secinājums bija acīmredzams — brālis un māsa? Zēns uzskrēja uzraugam, kurš pagrūda viņa māsu, taču vecuma un svara kategoriju atšķirību dēļ viņš aizlidoja un nokrita uz dupša. Otrs pārraugs viņam nepaspēja spārdīt.

— Neaiztiec Nankuuu! — meitene no laivas kliedza.

Krītot viņa salauza degunu, un uz viņas vaiga kļuva sarkans zilums. Tas bija redzams pat no attāluma.

Es nebiju pārliecināts, ka šis kuģis ir laiva. Es īpaši neizprotu peldlīdzekļus un nelietoju terminus, bet manā galvā bija pilnībā izveidojies upes laivas attēls ar vienu salocītu buru, klāju, kas pārklāts ar tādu kā tentu un vairogiem sānos.

Zēns mēģināja atrauties, par ko saņēma vēl vairākus sitienus. Par laimi, stekus neviens neizmantoja. Bērni sāka raudāt. Divi drūmi vecāki puiši mēģināja aizlūgt, taču neviens negrasījās stāvēt kopā ar viņiem ceremonijā. Sākās formālā izgāztuve. Trīs no viņiem nogāza lielāko aizsargu un sāka viņam nopietni uzbrukt ar nūjām. Zobeni izlidoja no apvalkiem, neļaujot citiem mēģināt iejaukties.

Meitenes kliedza un raudāja, bērni kliedza vēl skaļāk. Notikumi strauji attīstījās dažu sekunžu laikā, un, kamēr es domāju, ko darīt, no šīs kaudzes izlēca maza meitene un ar sirdi plosošu saucienu metās man pretī:

— Mamaaaaaa!

Mana redze kļuva tumša, un pēkšņi mana atmiņa atgriezās, un es biju aizpūsta kā trieciena vilnis…

— Mammīte! Mamaaaa! — mana mazā Zlata ar skaļu raudu metas man pretī.

Viņas ceļgali ir asiņaini, un viņa pie ķepas tur rotaļlietu zilo pūķi, kuru viņa nosauca par Sonicu. Uz pleciem plivinās gaiši brūnas bizes, sasmērētā seja grimasē. Viņa tikko bija izkāpusi no smilšu kastes un neveiksmīgi nokritusi.

Mana meita… Mana meitene. Mans dārgums… Mans bērns! Bērns, kurš palika uz Zemes, citā pasaulē bez manis!

Kliedzošā meitene, kas kļuva par atmiņu lavīnas katalizatoru, ietriecās manī un kliedza, ieejot ultraskaņā un pilnībā demoralizējot mani. Bet viņas čīkstēšana darbojās kā amonjaks un neļāva viņai sabrukt bezsamaņas bezdibenī.

"Kuss, kluss," es viņu apskāvu, cenšoties nomierināt. — Nekliedz, lūdzu! — Es kādu laiku pamācīju bērnu, pirms viņa paguva klausīties.

— Tur ir laupītāji! Viņi mūs nogalinās un…” šņukstēja piecus vai sešus gadus veca meitene.

Izlaidusi vēl vienu nesaprotamu tirādi, viņa atskatījās un atkal kliedza. Arī es īsi nobijusies iekliedzos, ieraugot neskutu purnu ar greizu smīnu. Īsts laupītājs un bez jebkādas romantikas!

— Kārtējā zagšana! Un kur viņi tevi paslēpa? Cik no jums tur ir?

— Maz! — nocirtu, pagrūžot meiteni sev aiz muguras.

Godīgi sakot, es no prāta nobijos. Zinu, ka diemžēl ar tādiem stipendiātiem nācās saskarties, un tad viss nebeidzās pārāk labi. Stulba izpildītāja, pieradusi rīkoties nekaunīgi. Iebiedēt. Jūs nevarat izrādīt bailes kādam tādam, un viņi saprot tikai vēl rupjāku spēku vai… naudu.

— Pārdroši? — bandīts pasmīnēja, rādot dzeltenos zobus.