Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Ko tu dari uz manas zemes? — Ignorējusi viņa jautājumu, viņa pacēla zodu augstāk un, uzmetusi augstprātīgu skatienu, mēģināja uzreiz radīt apjukumu loģikā, pēc kuras viņš rīkojas.

Notika. Jauneklis tumši sarauca pieri un vēlreiz jautāja:

— Kādā ziņā tas attiecas uz jums?

— Tiešā veidā! — nospiedu, bet nesteidzos iedziļināties detaļās.

Tādām krūzēm kā viņš nepatīk nezināmais. Tas liek domāt, un viņiem arī nepatīk domāt. Viņi principā var izpildīt vienkāršu komandu kopumu, un vietējie jaukti šajā ziņā pārāk neatšķīrās no tiem, kurus es satiku uz zemes. Manuprāt, šeit minētie būs vēl vienkāršāki. Interneta neskartās smadzenes nav pārāk asinātas dziļai analīzei.

Bandīts uz to iekrita. Viņš zaudēja degsmi un pat paspēra soli atpakaļ, nezinādams, ko darīt.

Man ir aizdomas, ka viņu mulsināja ne tikai mani vārdi, bet arī mans izskats. Es biju ģērbusies savādāk nekā meitenes, kuras viņi iekrāva laivā. Un novilku matus, lai pēc peldes tie varētu izžūt. Vispār es biju savādāks, ne velti pat puikas mani uzreiz identificēja kā nieru — vietējās aristokrātijas pārstāvi. Varbūt tas man tagad noderēs.

— Pieved mani pie galvenā! — Viņa pavēlēja, nezaudējot iniciatīvu.

Ik pa brīdim atskatoties uz mani pār plecu, slepkava gāja uz krasta pusi. Es viņam sekoju. Man ļoti gribējās ticēt, ka es atstāšu tikpat neizdzēšamu iespaidu uz pārējiem, un viņi atbrīvos ieslodzītos un dosies tālu prom. Tad, visticamāk, viņi nāks pie prāta, bet es viņus šeit negaidīšu un aizvedīšu tautu. Mums tie būs jāaizved uz pili, bet šis jautājums jau ir izlemts. Vai man nevajadzētu viņus nodot verdzībā?

Mēģināju klusi aizdzīt meiteni, kamēr man bija laba iespēja izlīst, bet viņa kā ērce satvēra manu roku un nez kāpēc vilkās atpakaļ.

Bandīti jau paspējuši atjaunot kārtību. Neviens cits neraudāja, pat bērni klusi čukstēja, skatoties uz sāniem kā lopi uz vienu no pārraugiem ar pātagu rokās. Spriežot pēc saplēstajām drēbēm, viens puika tomēr dabūja. Vai ne viens?

Mazā meitene, kas bija turējusies pie manas plaukstas, beidzot viņu atlaida un metās pie draugiem.

Meitenes… Šķita, ka arī meitenēm tā bija. Drūmi viņi mēģināja nostāties starp bērniem un bandītiem. Viens vīrietis ar zemisku seju un rētu uz lūpas ar pātagu norādīja uz spārnu. Šoreiz nevajadzēja divreiz teikt, un nākamā meitene devās uz baļķi. Saņēmusi garšīgu pļauku pa dupsi, viņa iespiedzās un pasteidzās. Bandīti smējās.

Par puišiem, kuri centās sargāt pārējos, nebija ko teikt — visi gulēja zemē, diezgan piekauti.

— Kas tev tur ir, Blusa seja? Kuru tu atvedi? — viens no tiem, kas metodiski spārdīja zemē guļošo puisi, pagriezās pret mums.

— Kas šeit notiek? — es skarbi sacīju, saprotot, ka ar šo jauno vīrieti tas vienkārši nedarbosies.

"Njera grib runāt ar priekšnieku," diriģents man izsmējīgi paklanījās.

— Nyera, tu saki?

— Jā. Nazi, viņa melo, ka tā ir viņas manta un cilvēki, vai varat iedomāties?

Tas, kuru viņi sauca par Blusu seju, ar netīrajiem nagiem skrāpēja viņa matains krūtis kreklā ar atvērtu kaklu. Es tik tikko savaldījos, lai nesarautos no raksturīgās skaņas.

— Kas tu esi un ko tu dari uz manas zemes? Atbildēt! — es pacēlu balsi, piesaistot uzmanību un tajā pašā laikā drudžaini cenšoties izdomāt kaut ko, kas viņus nobiedētu, lai viņi sēstos savā laivā un airētu prom no šejienes.

Bandīti apmulsuši skatījās viens uz otru un skatījās uz vadoni.

Paredzams. Ja rodas kādi pārpratumi, klausieties priekšnieku. Tas nozīmē, ka viņam būs jāizdara spiediens, pārējie rīkosies tāpat.

Vadītājs, veltījis laiku, lai atbildētu, mani nopētīja. Viņš bija diezgan jauns un pat izskatīgs, ja vien būtu varējis noskuties un izmazgāt ar taukainiem matiem līdz pleciem, vai vēl labāk — matu griezumu…

Bet man nepavisam nepatika viņa izskats ar viltīgu aci. Un arī man nepatika tas, ko viņš darīja, kad mēs tuvojāmies. Pilnīgs sadists — noteicu uzreiz un apsolu, ka visticamāk nebiju kļūdījies…

— Vai jūs gribat teikt, ka mēs esam uz jūsu zemes? — viņš jautāja, sperdams soli pretī.

Un tad es pieļāvu kļūdu — neviļus atkāpos.

"Manējā," es centos stingri atbildēt, taču iniciatīva tika zaudēta.

— Un kas tu esi, drīkst jautāt?

Vēl viens solis pretim, un es atkal atkāpos, nespēdama noturēties savā vietā.

Muļķības! Man ir bail no šī pinkainā laupītāja, ko man darīt?

Es nenodarbojos ar cīņu un arī nemācījos cīņas mākslu. Es zinu pāris paņēmienus, bet neesmu pārliecināts, ka varēšu to izmantot, ja nepieciešams, bez Agripina…

Agripina!

Atmiņas man izšļakstījās kā karsta tēja uz ceļgaliem — porcijās un diezgan karsta.

Manā atmiņā pēkšņi parādījās vecāka gadagājuma sievietes izskats. Lauku stila mezglota šalle, no kuras Agripina negribēja šķirties. Pelnu pelēki mati, pārsteidzoši gluda āda un dzīvas acis. Es nekad neuzzināju precīzu Baba Gapa vecumu. Gapa man nekad neuzrādīja dokumentus, un es nejautāju. Un uz visiem jautājumiem viņa tikai pasmīnēja, nodēvējot sevi par ļoti vecu, lai gan kustību veiklības un saprātīgā prāta ziņā viņa varēja dot priekšu daudziem.