Pūķa ēna. Ieslodzījuma

"Vai ne tāpēc tavs vecākais man to uzdāvināja?"

Puiši ātri saskatījās un, vēl vairāk nosarkuši, sāka kustēties. Nu labi. Neskatoties uz viņas strīdīgo raksturu, kaza man patika. Viņā bija kaut kas īpašs. Lepns un neatkarīgs. Turklāt, spriežot pēc pilna tesmeņa, tagad es nepalikšu bez piena, ja vien pats nesajukšu. Es vēlreiz noglāstīju Marusku un pasmaidīju.

— Vai ir vēl kādi norādījumi?

"Mēs varam dot viņai ēst, lai viņa varētu mierīgāk stāvēt," ieteica Maks.

— Sagriezīsim romaku šķīvī? — es ierosināju.

— Pavisam!

"Vienkārši nerādiet viņu un nesitiet viņu, ja viņa pretojas, pretējā gadījumā piens var izšķiest," Silans mudināja.

Es pati izdomāju, kā tesmeni nomazgāt ar siltu ūdeni, un puikas izskaidroja pareizas slaukšanas principu, un man tas pārsteidzoši izdevās pirmajā reizē. Maruška uzvedās labi, nomurmināja un nolaidīgi skatījās uz mani ar savu lielo oranžo aci ar dīvainu horizontālu zīlīti.

Kad es gandrīz biju pabeidzis, viņa pēkšņi nopūta, raustījās, iebāzusi kāju tieši piena katlā — vienīgajā traukā, kas šķita ērts maniem nolūkiem.

— Maruska! — Es kliedzu, kad kaza ar ragiem virzījās uz mani, bet īsā virve, ar kuru piesējām to pie veciem ratiem pie šķūņiem, neļāva man sadurties.

— Zirneklis! — Silans kliedza, ieplešot acis un rādot ar pirkstu uz mani.

Puisis paskatījās tieši uz mani, tik nobijies, ka es nolēmu — tas arī viss! Pilnīgā Sephira ir atnākusi pie mums visiem!

Biju gandrīz paralizēta no bailēm, varēju tikai čīkstēt un pēkšņi apgriezties. Aiz muguras neviena nebija.

— Sapratu! — Meks pielēca man pretī, kareivīgi šūpodams podu, bet es no viņa izvairījos.

Vai viņš nolēma mani uzlauzt?

— Sdurel?!

Un tajā pašā brīdī es pēkšņi sajutu pieskārienu. Kaut kas liels rāpoja no manas muguras uz plecu. Tas pieskārās manam kaklam, kutinot cietus matiņus…

— Aaah! — es iekliedzos, saprotot, ka tas ir milzīgs spalvains zirneklis.

Tajā pašā mirklī zils zibens nogāza šo briesmoni zemē, bet mani nekas nevarēja apturēt, es lēkāju uz vietas, kliedzot un izmisīgi kratīdams nost neesošus zirnekļus. Man likās, ka tās ir visur, ķermenis niezēja aiz riebuma.

— Līna, Līna! Nomierinies! Neviena cita nav,” Sonics lidoja tuvumā un mēģināja ar mani argumentēt.

— Kas tas ir? No kurienes viņš nāca? Pretīgi! — joprojām smagi elpojot, es turpināju neviļus nokratīties un pētīt sevi no visām pusēm, cik vien iespējams.

Un kā es nejutu, kā viņš man uzkāpa?

Pa dienu es labprātāk valkāju mīkstus zābakus līdz ceļgaliem un biezas bikses, baidoties, ka zālē var būt čūskas. Vai arī pie vidukļa piesietā biezā auduma jaka pie visa vainīga? Kamēr es slaucu kazu, sēžot uz zema malkas bluķa, ko biju pacēlis no kūts, man uz muguras uzkāpa zirneklis. Uz to Maruska reaģēja — viņa ieraudzīja zirnekli!

"Piedod, ka es tevi nobiedēju," viņa noglāstīja kazu. Viņa stāvēja mierīgi un vairs nemēģināja sasist galvas. — Paldies, Sonic. "Es domāju, ka nomiršu no šausmām," es pateicos saviem glābējiem.

"Es pats domāju, ka nomiršu no šausmām." Viņš ir tik liels! Brr! — puķu pūķis atbildēja un uzlidoja augstāk, vērodams, kā zēni rāpo zālē. Precīzāk, tikai Maks rāpoja, un Silans palika viņam aiz muguras, radot lielu troksni un izraisot traci.

— Noķerts! Viņš ir āksts! — atskanēja uzvarošs sauciens. Maks piecēlās kājās un, vēlreiz šūpodams podu, metās man pretī. — Skaties, Nyera Lina! Šeit viņš ir! Dūšīgi! — zēna balss bija asinskāra sajūsmas pilna.

Viņa piesardzīgi ieskatījās katlā, kas bija pagriezts pret gaismu, kas pēc formas atgādināja lodveida vāzi ar caurumu. Veiksmīgās formas dēļ zirneklis nevarēja uzkāpt pa sienām, lai gan izmisīgi spārdīja kājas.

— G-atvāc šo nejauko! — es gandrīz nolēcu. — Uhh!

"Viņš izskatās pēc zirnekļa," Silans sarauca pieri. — Tāda pati sarkana un matains svītrains.

"Tas droši vien ir reizināts," ieteicās Maks, gandrīz ar mīlestību skatīdamies uz laupījumu katlā. — Oho, cik mazs! — viņš pielika tur pirkstu un tūdaļ atvilka to atpakaļ.

Viņa komentārs mani nemaz neiepriecināja.

— Kā tu pavairojies? Kad tas vairojās?

Zālainais pagalms acumirklī šķita kā ienaidnieka teritorija. Ko darīt, ja šajā zālē ir desmitiem vai simtiem mazu Sefīras eksemplāru? Un kad viņi izaugs? Man pēkšņi kļuva slikti un sastingu.

— Te nu mēs atkal esam! — Sonic uzreiz pamāja ar spārniem manas sejas priekšā. "Pasaki šiem mazajiem stulbiem, lai viņi iedod jums ūdeni."

— Nyera Lina, vai tu jūties slikti?

"Nyera Lina, mēs skriesim uz ciemu pēc izkapti, un es jums visu pamazām nopļaušu, lai jūs nebaidos staigāt pa pagalmu." Paralēli būs arī siens kazām ziemai.

"O-labi," es devos uz lieveni pie aizmugurējās ieejas un apsēdos uz pakāpiena, satverot plecus ar rokām. — Vai ziemas šeit ir aukstas?

"Tas ir uzreiz skaidrs, ka jūs neesat vietējais," Maķedons smējās.

"Tas noteikti…" es nenoliedzu.

"Tas ir labi, jūs varat dzīvot, ja uzkrājat malku," Silans ar nopietnu skatienu sprieda. "Dažreiz tas nav nekas, sniegs ilgi nekrīt, tikai līst, bet dažreiz tas ir tik stiprs, ka sniega kupenas ir līdz viduklim mēnesi." Tāpēc jums ir jārūpējas par ziemu. Tas tiesa.