Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Govs? — jautāju vēlreiz, jau aplēsdama, ka man tādas pieredzes noteikti nav, taču, iespējams, iemācīties rūpēties par lopu nebūs tik grūti. — Govs ir laba. Kaut gan kaza tomēr būtu labāka — kaut kas man teica, ka kaza man pagaidām būtu ērtāka. — Vai jūs domājat, ka viņš būs dāsns?

"Gluži," Silans pēc padomāšanas sniedza savu spriedumu.

"Tas ir tāpēc, ka viņai ir Risanna, vecākā meita laulības vecumā, viņa nav ļoti skaista meitene, tāpēc jums ir jāsavāc viņai labs pūrs," sacīja runīgais maķedonietis.

— Sapratu.

Padomājusi, es devos uz savu istabu un pievienoju divas pērļu pērlīšu virtenes un kreklu no vislabākā materiāla, kas atradās manās kamerās — man šīs lietas joprojām nav vajadzīgas. Cerot, ka neesmu kļūdījusies ar pērlēm, visu ietinu neuzkrītošā vienkāršā spilvendrānā un atdevu puikām.

"Pastāstiet to priekšnieka sievai un sakiet, ka sega ir samaksa par pārtiku, bet pārējais ir dāvana Rizannai." Nu, ja viņi man iedos kazu, es droši vien iegādāšos līgavai kaut ko citu.

Pavadījusi puišus līdz vārtiem, viņa lūdza būt uzmanīgiem. Kamēr viņi bija prom, es turpināju atjaunot kārtību pilī, un tajā pašā laikā domāju par to, kas īsti noticis ar pils īpašnieku. Vakar lasītais stāsts par Pūķi un ēnu mani pamatīgi sajūsmināja, un es sāku arvien biežāk domāt par savu dīvaino paziņu. Interesanti, ko viņš ēd tajā alā?

Silans un Maķedonija atgriezās vēlā pēcpusdienā. Viņi atnesa milzīgu pārtikas grozu, kuru tik tikko spēja pavilkt, un aiz muguras gāja pa auklu…

— Nevar būt! — Es izskrēju viņus sagaidīt. — Kaza!

Balts un sarkans, ar plāniem savīti ragiem un tādu iespaidīgu tesmeni. Oho!

Nav tā, ka es protu viņu slaukt, bet esmu pārliecināts, ka iemācīšos. Nolēmu arī, ka par katru cenu izglābšu viņu no zirnekļa, pat ja nāktos šai kucei pilī atvēlēt atsevišķu istabu. Un pēc Maruskas nerātīgās sejas, kā es uzreiz nodēvēju jauno mājdzīvnieku, bija skaidrs, ka viņa ir meitene ar raksturu. Vispār, kad es ieraudzīju šo dzīvnieku, es sajutu tādu sajūsmu, kā bērns, kurš pirmo reizi apmeklē zoodārzu.

Gribēju atņemt puikām grozu, bet prātīgi novērtējis tā izmērus, atkāpos. Silans tiek galā labāk nekā es.

"Aizved viņu uz virtuvi," es pavēlēju un vedu kazu uz turieni, kur Maks man ieteica to piesiet.

Noglaudījusi mīksto plīša seju, viņa pieskārās savītajiem ragiem, noglāstīja to un pacienāja ar burkāniem, ko Maruška pieņēma labvēlīgi. Nolēmis, ka mēs sapratāmies, es steidzos uz virtuvi, lai sakārtotu pārtikas preces.

Priekšnieka sieva nebija mantkārīga. Grozā bija olas, lielas brūnas, gandrīz kā zosu olas. Divi desmiti! Tad es uzreiz iedomājos par vistām. Droši vien var noorganizēt pāris dējējvistu kādam citam labam?

Piens, sviests, skābs krējums, kaut kādi graudaugi, kas izskatās pēc zaļganiem griķiem. Sāls maiss un maiss ar kaut kādu garšaugu, smarža atgādināja oregano.

— Vai šī ir garšviela?

— Tātad, tu esi rēcējs! — Pārsteigts par manu nezināšanu, ierosināja Maķedons, ar ne mazāku interesi kā es pats izpētot groza saturu.

– Šnij, Nyera Lina nekad iepriekš nebūtu uz to skatījusies. Kā viņa zina, ko ēd tādi arkli kā mēs?

— Mājas desa! saraustīts! — es iesaucos, siekalojoties no prātu satriecošajām smaržām.

Groza apakšā bija dārzeņi. Gan kartupeļi, kas man šķita diezgan pazīstami, kurus šeit sauca par kartahānu, gan pilnīgi nepazīstamās jūraszāles, kas izskatījās pēc purpursarkanas želejveida vielas blīvā čaumalā, kas, atklāti sakot, smaržoja pēc tomātiem.

"Mēs neņēmām Romaku," Silans atzīmēja, un es novērtēju viņa joku.

Atsevišķi nolieciet maizi, ietītu tīrā lupatā.

— Dievs, viņš ir silts!

Kad iekodu zobus kraukšķīgajā garozā un no baudas vaidēju, puiši gandarīti skatījās viens uz otru.

— Tagad būs mielasts! — Apsolīju un uzcepu olu kulteni ar desu un jūras veltēm, visu pārkaisot ar raudām.

— Es nekad neko tādu neesmu ēdusi! — Maks apmierināti uzsita uz lūpām.

"Nyera gatavoja savām rokām, tāpēc tas ir tik garšīgi," ar eksperta gaisu atzīmēja Sils.

Pēc vakariņām sākām runāt.

— Kā klājas ciematā? Ko teica priekšnieka sieva? Kāpēc Asja netika atvesta? — Mani interesēja.

— Vecākais neticēja vientuļniekam.

"Bet no kurienes nāks lietas, kuras es toreiz nodevu?"

“Mūsu māte strādāja pilī, kad viņa bija dzīva. Vecākā uzskata, ka viņa kaut ko paslēpusi mežā, un mēs ar Asju zinām, kur. Tāpēc viņš domā, ka es slēpju savu māsu no tiem, kas nāk, tāpēc es gatavojos, tāpēc es savācu to, kas man ir nepieciešams, lai Asija varētu sēdēt patversmē. Viņa arī domā, ka vajag slēpties. Viņi noteikti viņu aizvedīs, nav brīnums, ka necilvēks uz viņu bija tik dusmīgs.

— Ko pati Asija domā?

"Es visu izstāstīju, bet mana māsa man neticēja." Viņa saka, ka šis… es esmu izgudrotājs. Un viņš vispār nekur negrasās iet. Viņš saka, ka paliks un palīdzēs cīnīties.

"Viņai tādai nevajadzētu būt," es biju sarūgtināts. "Es vēl vairāk gribēju satikt šo apņēmīgo meiteni."

Un es arvien vairāk uztraucos par ciema iedzīvotājiem.

“Varbūt, ja es viņai uzrakstīšu…” tad mans skatiens nokrita uz logu, aiz kura jau iestājās krēsla.

Izrādās, mēs tik daudz pļāpājām, ka nokavējām saulrietu.