Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Sefīra! Maruska! — es pielēcu un metos pa virtuvi.

Arī zēni uzlēca.

— Ak, nepatikšanas! — Maķedone kliedza.

Es pat biju apjukusi. Nebija šaubu, ka arī zirneklim šodien bija labas vakariņas. Un kā es varēju tik viduvēji pazaudēt kazu!

Pagrūdusi zēnus malā, viņa metās skriet pa gaiteni un no turienes pa vītņu kāpnēm augšā — centrālajā tornī, kur uz visām pusēm bija logi. Zēni ir nākamie. Iekšā mēs visi skatījāmies uz visām pusēm.

— Dzīvs! — Maķedonija uzreiz iesaucās.

Izrādījās, ka Maruška atkārtoja manu pirmo varoņdarbu. Viņa uzskrēja pa tām pašām kāpnēm līdz sienai, kas atradās netālu no dārza. Ap kaklu karājās sakošļātas virves gabals, pie kāpnēm un pie sienas atkal pacēlās zirnekļu tīklu kalns, bet vesela un dzīva kaza ķircināja zirnekli ar draudīgu pūtienu, un, kad viņa atkal uzšāva tīmekli, viņa izvairījās un, pacēlusi savu balto asti, atrāvās pret sienu.

Es izdvesu.

— Oho! Viņa to var izdarīt?! — zēni bija viegli šokēti par notiekošo.

— Sefīra? — viņa vēlreiz jautāja, nesapratusi, vai runā par kazu vai zirnekli.

— Kā mest zirnekļu tīklus! — Maks ar popa acīm pakratīja galvu.

— Jā. "Reiz es gandrīz tiku izvilkts no balkona kopā ar manu krēslu," es apstiprināju.

Nu, tagad puikas noteikti nebāzīs galvu pa nakti pagalmā.

— Kur viņa slēpjas pa dienu? — Silans jautāja.

— Kaut es zinātu…

Vēl nedaudz skatījāmies, kā rudmatainais nelietis atklāti ņirgājās par zirnekli, kura tīkls kļuva plānāks un ar katru metienu lidoja zemāk. Vai tad kaza bija nogurusi vai nogurusi? Lepni blēdams, Maruška uzlidoja pa stāvajiem pakāpieniem uz sienas un kaut kur aizskrēja, klabinot nagus pirmsnakts klusumā.

"Mums viņa kaut kā jāglābj," es šaubīgi teicu.

Man nemaz negribējās iet ārā, bet sirdsapziņa mocīja un uztraucos par kazu, lai gan ne tik ļoti kā pirmajā brīdī.

— Kāpēc viņu glābt? Šis noteikti nemirs,” Silans pamāja ar roku un žāvājās.

"Viņa kaut kā apmaldījās trīs dienas." Viņi domāja, ka viņu kalnos aprija čompu grauzēji, bet nē! Viņa atnāca pati!

"Nu, tā kā holkognaws mani neapēda…" es šaubīgi teicu, norādot, ka man nav ne jausmas, par ko Maks runā.

Nav asociāciju. Varbūt kaut kas līdzīgs mūsu vilkiem? Es vairs nejautāju, nevēlēdamies izrādīt pārmērīgu nezināšanu un atzīmēju sev, ka man šādos brīžos jābūt uzmanīgākam.

"Es gribu gulēt…" garausais Maks berzēja miegainās acis.

"Jā," Silans infekciozi žāvājās, un arī es padevos provokācijai.

Pirmā lieta no rīta izlecu no gultas un skrēju meklēt Marusku. Dzīva un vesela kaza, it kā nekas nebūtu noticis, dārzā košļāja tikko noplūktu romānu.

— Maruska! — izdvesu un sajutu tādu atvieglojumu, it kā no pleciem būtu nocelts smags akmens.

Atklāti sakot, visu nakti mani mocīja murgi ar variācijām par kazas un zirnekļa konfrontācijas tēmu. Nomierinājusies, viņa atgriezās savā istabā nomazgāties un pārģērbties. Man bija jāgatavo brokastis un jāpabaro puikas, un manā galvā jau virmoja krāšņa fantāzija par tēmu piena putra ar medu un sviestu. Bet, kad es ieskatījos istabā, zēnu tur vairs nebija, un no ielas nāca kāds troksnis, kas mijas ar kareivīgu bļaušanu.

— Tur, zālē!

— Maruska!

— Ak! Kāpēc es?!

Es steidzos nokāpt un izlecu uz tā paša balkona, no kura Sfira mani gandrīz izvilka līdzi krēslam. Trīs cilvēki apmulsuši skraidīja pa pagalmu: Maks, Sils un Maruska. Maruška spārdījās un mēģināja kādu noķert zālē. Nez kāpēc Maks pārvietojās netālu, dažreiz uz plaukstas, dažreiz četrrāpus, un Silans mēģināja viņu atgrūst no jaunākā biedra.

— Nu? Sapratu?

— Nē. Ahhh! — Maks pielēca sāņus un nogāzās uz dibena, bet ātri uzlēca, krampji nodrebēdams ar visu ķermeni.

— Iekodis?

— Nē. Tas ir vienkārši pretīgi. Liels puisis, atnes kaut kādu vāciņu. Es negribu tai pieskarties ar rokām…

Izskatījās, ka zēni un kaza kādu medī. Aiz kāda, kas nav īsti redzams augstajā zālē. Pārliecinājies, ka visi trīs ir drošībā, es steidzos lejā. Silans mani piekāva un atnesa no virtuves kaut kādu katliņu.

— Vai izdosies? — Viņš pakratīja podu, piesardzīgi tuvojoties Makam, kurš klīda riņķos, ar rokām šķīra zāli un lūkojās viņam pie kājām.

Maruška stāvēja blakus un lepni košļāja gumiju. Kad viņa mani ieraudzīja, viņa sasveicinājās.

— Nyera Lina, labrīt! — puiši nejauši sveicināja, kad apstājos blakus kazai.

— Labrīt arī jums, puiši. Kāds bora siers? — puiši neizpratnē saskatījās, un es steidzos laboties: "Kas ar tevi notiek?"

Tajā pašā laikā es piegāju pie kazas, apsēdos, skatījos tās inteliģentajās acīs, kas bija nedaudz grūti.

"Es priecājos, ka tu esi dzīvs," ļāvusies impulsam, viņa noskūpstīja kazu tieši uz sava maigā deguna.

— Esi uzmanīgs! Bodnet! Silans brīdināja.

Bet Maruška pat nedomāja par galvas saduršanu. Gluži pretēji, viņa no prieka samiedza acis, kad es viņai pakasīju aiz auss.

— Puiši, kad jums vajadzētu viņu slaukt? Un kā? — Es noliecos un nopētīju piena pilno tesmeni.

Puiši paskatījās viens uz otru un, aizmirsuši par to, ko dara, sāka sacensties viens ar otru, lai dotu padomu ar eksperta gaisu.

— Tev viņa jāsasien. Un lai viņa nespertu savu kāju. Viņa ir šī… ar raksturu,” Silans nosarkst paskaidroja.

Es jau sapratu, ka Maruškam ir raksturs.