Plutonija

Beidzot visi ieroči bija iznesti, un šķēpiem apbruņojušies pieaugušie barā sāka doties uz austrumiem. Viņiem sekoja pusaudži, nesdami lokus, nažus un siksnas. Tie acīm redzot izpildīja ieroču un medījumu nesēju lomu. Bērni gan uz divām kājām, gan četrrāpus skrēja nopakaļ un blakām spiegdami un klaigādami. Suņi sekoja no tālienes. Klajuma galā bērni apstājās un griezās atpakaļ, bet mednieku bars, ne mazāk kā pussimts cilvēku, zosu gājienā aizstiepās pa taku, pamazām pazūdot mežā.

Tagad nometnē bija redzami tikai veči, kas uzposa teltis un purināja ādas, ko paklāja un uzsedza gulētāji. No dažām teltīm izlīda sakņupušas vecenes un apsēdās pie ieejas. Izrāpoja vismazākie bērni, bet zīdaiņus iznesa rokās un, teltis uzpošot, nolika uz ādām telšu tuvumā.

Vienīgi pie gūstekņu telts bija palikušas trīs pieaugušas sievietes, acīm redzot izpildot sardzes pienākumus. Viena no tām ar kaula nazi sagrieza ādu siksnās, otra ar tādu pašu nazi drāza nūjas bultām, bet trešā sasmalcināja resnus kaulus, lai iegūtu šķembas šķēpu un bultu uzgaļiem.

Drīz no telts iznāca Igolkins tikpat puskails kā iepriekšējā dienā un apsēdās blakām sievietēm. Kaut ko ar tām parunājis, viņš īpaņēma savu lielo matroža nazi un sāka palīdzēt griezt siksnas. Viņam palīdzot, darbs rosījās ātrāk. Tad parādījās arī Borovojs, taču viņš pie darba neķērās, bet sāka skatīties virzienā, no kurienes vakarvakarā bija atskanējuši biedru šāvieni.

Redzēdami šo XX gadsimta matroža un akmens laikmeta cilvēku kopējā darba ainu, novērotāji nevarēja atturēties nepasmaidījuši. Palikušo cilvēku niecīgais skaits un to primitīvais apbruņojums radīja pārliecību, ka ar labu vai spēku biedrus izdosies sekmīgi atbrīvot. Tomēr vēl vajadzēja nogaidīt pusotras vai divi stundas, lai mednieki aizietu pietiekami tālu un nesadzirdētu ne saucienus, ne šāvienus un lai arī sardzes sievietes nevarētu tos drīz panākt un atsaukt.

Bērni, kais bija pavadījuši medniekus, drīz atgriezās un uzsāka aplī un aiz tā dažādas rotaļas. Viņi cīkstējās, kūleņoja, kāvās, bet daži vecākie šāva gaisā vai telts pārvalkos bultas.

Adu sagriezis, Igolkins iegāja savā teltī un iznesa gabalu gaļas, sagrieza šķēlēs, uzmauca uz bultai sagatavotās nūjiņas, lai izceptu šašliku. Acīm redzot gūstekņi vēl nebija brokastojuši un pirms bēgšanas posās kārtīgi paēst. Kad gaļa izcepa, abi apsēdās netālu no ugunskura un sāka šašliku notiesāt. Igolkins šad tad pasniedza gaļas šķēli gan vienai, gan otrai sievietei, kas strādāja pie ugunskura, bet tās smējās un novērsās. Tad viena iznesa no savas telts lielu jēlas gaļas gabalu, un viņas sāka to tāpat ēst, kaula nažiem atgriezdamas garas, plānas šķēles, kuras pasniedza arī pieskrējušiem bērniem.

Kad brokastis beidzās, slēpnī sēdētāji, paskatījušies pulkstenī, pārliecinājās, ka jau pagājis pietiekami ilgs laiks.

Viņi iznāca no meža, sakārtojās ierindā un, bises pacēluši un šaudīdami tikai ar pulveri pielādētām patronām gaisā, steidzās uz teltīm.

Pie pirmajiem šāvieniem nometnē iestājās klusums. Sēdošie cilvēki pietrūkās kājās, stāvētāji sastinga uz vietas, pagriezušies pret pienācējiem, kas raidīja tik dīvainas, pērkonam līdzīgas skaņas. Kad ceļotāji ienāca telšu aplī, cilvēki klusēdami viņu priekšā noslīga ceļos un tikai vismazākie bērni bailēs sāka brēkt.

Piegājuši pie gūstekņu telts un pasnieguši tiem apģērbus un bises, ceļotāji turpināja pēc kārtas šaut. Kamēr Igolkins un Borovojs ģērbās, Makšejevs matrozim aizrādīja:

— Paskaidrojiet cilvēkiem, ka jūs esat diezgan pie viņiem viesojušies un ka. pēc jums tagad atnākuši vēl varenāki burvji. Par jums parādīto viesmīlību tiem atnestas dāvanas, lai viņi atcerētos neparastos atnācējus, kas ieradušies no mūžīgo ledāju zemes. Sakiet tiem, lai viņi neiedrošinās mums sekot, pretējā gadījumā tos bargi sodīs. Sakiet, ka ledus dievi prot taisīt ne vien pērkonu, bet arī zibeni, kas nepaklausīgos iznīcina.

Kad Igolkins un Borovojs pārģērbušies iznāca no telts, viņu biedri pārtrauca šaut, un matrozis, kas, pateicoties savam sabiedriskumam, labāk pārvaldīja pirmatnējo cilvēku valodu, griezās pie zemē nokritušajiem ar runu, kurā vispārējos vārdos atkārtoja Makšejeva paskaidrojumu. Bet, griezdamies pie trim sievietēm, kas viņus apsargāja, viņš beigās piebilda:

— Šīs veltes nodosiet vecākajiem, kad tie atgriezīsies no medībām, lai viņi tās sadala. Mēs jums atstāsim arī uguni, bet neļaujiet tai nekad nomirt, barojiet to, kā mēs barojām. Un vēlreiz atkārtoju pavēli — nedzenieties mums pakaļ. Mēs aizejam turp, mūžīgo ledāju zemē, bet, kad iestāsies silts, atgriezīsimies pie jums.

Kad viņš beidza un nolika saiņus ar dāvanām pie savas telts ieejas, visi seši, atkal pēc kārtas šaudami gaisā, izgāja no apļa starp samulsušajiem cilvēkiem, kas neuzdrošinājās pakustēties, un pazuda mežā.