Plutonija

Naktsguļā apmetoties, sardzē stāvēja pēc kārtas, bet viss bija mierīgi. Katu visu dienu atteicās no barības, un nakti viņu vajadzēja atstāt sasietu sarga uzraudzībā. Redzēdama spožos nažus, ar kuriem baltie burvji pus dienās un vakariņās grieza šķiņķus, viņa visa drebēja un šausmās vēroja roku kustības, acīm redzot gaidīdama, ka tūlīt tūlīt pienāks viņas kārta un to sagriezīs.

Tā turpinājās ceļojums uz ziemeļiem, un brauciena astotajā dienā ceļotāji iznāca tundrā, bet ap pusdienu sasniedza pakalnu. Katu pamazām samierinājās ar savu likteni, pierada pie burvjiem un sāka pieņemt nevārītu barību. Ēst kaut ko vārītu vai ceptu viņa riebumā atteicās. Ceļojuma trešajā dienā viņai atraisīja rokas, bet piektajā dienā arī kājas, kad tā bija apsolījusies nebēgt.

DZĪVE GŪSTā

Ceļojuma laikā Igolkins un Borovojs pamazām pastāstīja par savu dzīvi pie pirmatnējiem cilvēkiem, bet Kaštanovs viņu stāstu pierakstīja.

Kad ekspedicija bija aizgājusi uz dienvidiem, jurtā palikušie Igolkins un Borovojs bija sākuši uzstādīt meteoroloģisko būdiņu instrumentu novietnei un pagatavot ciešas durvis noliktavai — ledus pagrabam, lai to pasargātu no saviem suņiem un citiem plēsoņiem. Šo darbu pabeiguši, viņi sāka pakalna ledū cirst jaunu galeriju nogāzes piekājē, lai suņi varētu patverties no karstuma, kas pakāpeniski palielinājās un piespieda viņus doties uz ledus malieni, kas pamazām atkāpās uz ziemeļiem. Kamēr nebija pabeigti šie steidzamie darbi, medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus, devās reti, bet pēc tam sāka medīt katru dienu, uzkrājot gaļu ziemai — kaltētā veidā suņiem, bet žāvētu cilvēkiem. Atgriežoties nartā no meža, arvien pārveda arī malku, tā ka pamazām uzkrājās malkas rezerve sala mēnešiem.

Medībās sastapa mamutus, degunradžus, pirmatnējos un muskusa vēršus, milzīgos ziemeļbriežus. Upītē un tundrā bija zivis, pīles un citi putni, no kuriem galvenokārt arī pārtika. Lielo dzīvnieku gaļu kaltēja un žāvēja. Darba bija pārpārim, un aiz rūpēm bieži vien neizgulējās.

Pirmaja laikā pēc biedru aizbraukšanas uz dienvidiem dabas apstākļi arvien vairāk uzlabojās, mākoņu sega pavērās arvien biežāk, un Plutons spīdēja vairākas stundas no vietas, tā ka temperatūra cēlās līdz 20° ēnā, un tundrā iestājās pilnīga vasara. Bet ar augusta otro pusi sākās pagrieziens pret rudeni, Plutons biežāk aizslēpās mākoņos, brīžiem lija lietus, pēc kura tundrā sacēlās migla.

Temperatūra pakāpeniski pazeminājās, un septembra sākumā, dažreiz pūšot stipram ziemeļu vējam, nokrita līdz nullei. Lapas sāka dzeltēt, un septembra otrajā pusē visa tundra jau bija zaudējusi vasaras zaļo tērpu, kļuvusi kaila, nobrūnēja. Retumis uzkrita sniegs.

Gatavojoties ziemai, Igolkins un Borovojs pārbaudīja visus pārtikas krājumus, konservus un mantas noliktavā un daļu pārnesa jurtā. Viņi ar to nodarbojās jau otro dienu, un, tikko bija aizslēguši noliktavu, posdamies ēst pusdienas, kad pēkšņi viņiem uzbruka mežoņi, kas bija piezagušies no pakalna otrās puses. Borovojam un Igolkiinam, kas nebija iedomājušies iespējamību, ka Plutonijā varētu atrasties cilvēki, nebija klāt citu ieroču kā tikai naži. Uzbrucēji toties bija bruņojušies šķēpiem, nažiem un bultām, tā ka pretoties nebija iespējams. Bet, apskatījuši baltos cilvēkus, jurtu un meteoroloģisko būdiņu, pirmatnējie cilvēki izturējās pret neredzētajiem atnācējiem ar cieņu un aizveda tos uz savu nometni.

Pēdējā izrādījās netālu — kilometru desmit no jurtas, sīkaudzes vidū (vēlāk gūstekņi uzzināja, ka orda tikko atklīduši no austrumiem). Kad atveda gūstekņus, pirmatnējie cilvēki ilgi apspriedās, ko ar tiem darīt. Vīrieši ieteica upurēt tos dieviem, bet sieviešu vairākums nolēma citādi. Tās acīm redzot domāja, ka neparasto atnācēju klātbūtne ordā padarīs to varenu, sekmēs viņu medības, palīdzēs uzvarēt sadursmēs ar citām ordām, un tāpēc nolēma gūstekņus neatbrīvot, nedarīt tiem ļaunu, bet novietot atsevišķā teltī apmetnes vidū.

Šajā laikā orda lasīja tundrā dažādas ogas, vāca kaut kādas ēdamas saknītes un palika vairākas dienas uz vietas. Bet tad biezs sniegs piespieda pāriet kilometrus četrdesmit uz dienvidiem, kur daudz lielāks mežs pasargāja viņus no aukstajiem vējiem.

Pirmajā laikā gūstekņi jutās ļoti slikti. Viņiem deva ēst tikai jēlu gaļu, ogas un saknītes. Gulēt vajadzēja uz rupji apstrādātām zvērādām un ar šādām pašām ādām arī glābties no aukstuma. Sazināties ar pirmatnējiem cilvēkiem viņi varēja tikai ar zīmju palīdzību, un viņi vēl arvien nezināja, kāds liktenis tos sagaida. Aizbēgt nevarēja, jo viņus modri apsargāja.