Plutonija

— Savādi, sīkā skrots nevarēja radīt tik lielu brūci, — Papočkins aizrādīja.

— Kāds no mums kļūdīdamies izšāvis ar lodi pielādēto stobru.

— Es tēmēju uz viņu! — Kaštanovs atzinās.

— Nabadzīte dzīva, — sacīja Gromeko, gulētāju izmeklējis. — Aiz izbailēm un sāpēm viņa tikai zaudējusi samaņu. Lode izgājusi caur kājas mīkstumu, kaulu neskardama, bet krietni saplosījusi muskuļus.

— Ko mēs ar viņu iesāksim? Pārējās taču aizbēgušas.

— Vajadzēs to ņemt līdzi kā gūstekni. Bet, kad atlabosies, atlaidīsim brīvībā.

— Atlaist! — Papočkins uztraucās. — Nekādā gadījumā! Mēs viņu nogādāsim uz «Polārās zvaigznes» kā pērtiķiem tuva pirmatnējā cilvēka lielisku eksemplāru. Kāds gan tas būs ieguvums antropoloģijai!

Gromeko iegāja jurtā pēc pārsējiem, apturēja asinis un pārsēja brūci. Šīs operācijās laikā meitene atvēra acis, ieraudzīja sevi burvju ielenktu un sāka bailēs trīcēt.

Viņa bija neliela auguma, bet slaida, vēl neieguvusi. ne masivas formas, ne spēcīgus muskuļus kā pieaugušās sievietes. Viņas ķermeni mugurpusē klāja īsi, bet visai biezi, melni mati. Uz sejas, plaukstām un pēdu apakšām matu nebija. Galvu sedza ne visai gari, mazliet cirtaini mati. Kājas pēda bija it kā starploceklis starp cilvēka un pērtiķa pēdu, ar stipri attīstītiem pirkstiem un tālu no pārējiem stāvošu lielo pirkstu.

Ielūkojies meitenes sejā, Borovojs iesaucās:

— Tā taču ir mana draudzene Katu!

— Vai tad jūs tās atšķīrāt citu no citas? — Kaštanovs apvaicājās. — Cik es ievēroju, viņas visas ir pilnīgi līdzīgas.

— Tas tikai ar pirmo skatienu, bet, ja ielūkojas, tad ir starpība, un mēs daudzus pazinām pēc vārdiem, sevišķi pusaudžus un bērnus. Katu man bieži atnesa gaļu, saknes un vispār pēc viņas ieskata gardus kumosiņus, ar to pierādīdama savu labvēlību.

— Tāpēc arī viņa iedrošinājās raidīt bultu uz vienu no tās mīļā nolaupītājiem! — Makšejevs iesmējās.

— Jā, četrus centimetrus pa kreisi, un es būtu zaudējis aci, — Kaštanovs piebilda.

Pēc pārsējuma Katu gribēja ienest jurtā, bet viņa sāka rauties no rokām un spiegt, kaut ko kliegdama. Igolkins saprata, ka viņa lūdz atstāt to nomirt tepat, bet nenest teltī apēst.

— Kāpēc apēst? — Gromeko brīnījās. — Vai tad viņi ir cilvēkēdāji?

— Jā, medībās vai kautiņā nogalinātos vai smagi ievainotos viņi mierīgi apēd.

— Tad jūs viņu apmieriniet, sakiet, ka mēs to neēdīsim, bet nesīsim teltī gulēt. Bet, kad viņa atlabosies, atlaidīsim pie savējiem.

Matrozis ar pūlēm viņu pārliecināja, bet Borovojs satvēra tās roku, pēc kam viņa nomierinājās un ļāvās aiznest. Jurtā viņu novietoja gultā, kur tā drīz aizmiga, Borovoja roku neatlaizdama.

Tā kā nakts atpūtai paredzētais laiks jau beidzās, sāka posties ceļam. Iekūra uguni, uzvārīja tēju un sāka brokastot. Igolkins, kas bija izgājis no jurtas piepildīt tējkannu ar sniegu, ievēroja, ka mežmalā vēl klaiņo suņi, kas acīm redzot bija aizskrējuši līdzi pirmatnējiem cilvēkiem un tagad tos pametuši. Iespējams, ka jurtas izskats viņiem atgādināja gardo jukolu, ar ko tos kaut kad baroja, un tie sāka atcerēties savus saimniekus. Uz matroža svilpienu sapulcējās vēl divpadsmit suņu, tā ka, pieskaitot Ģenerāli un pirmos piecus suņus, kas jau bija pievienojušies ceļotājiem, kaut kā varēja aizjūgt visas trīs nartas.

— Ar ko mēs viņus barosim? — Igolkins apvaicājās. — Noturēt tos pie jurtas un pieradināt var tikai ar barību.

— Mums bija paņemta pārtika mēnesim, — Gromeko aizrādīja. — Pēc septiņām astoņām dienām sasniegsim pakalnu. Tātad ir šķiņķu krājums, ko varam sadalīt suņiem.

— Daudz tiem dot nevar! — Borovojs piebilda. — Viņi skries aiz mums cerībā dabūt pusdienas un vakariņas.

Pēc brokastīm suņiem iedeva atliekas, kaulus un gabaliņu gaļas, bet tad sāka kravāties. Vienās nartās uz filca virs jurtas kārtīm novietoja Katu, bet otrajā — visu, pārējo. Sniegs jau ļāva izlietot slēpes, tā ka, neraugoties uz palielināto kravu, varēja virzīties ātrāk nekā iepriekšējā dienā. Kad brauciens sakustējās un Katu ieraudzīja, ka viņu neved vis virzienā, kur atradās viņas ordas nometne, bet pretējā, viņa iekliedzās, izlēca no nartas un metās bēgt, bet pēc dažiem soļiem pakrita. Kad pienāca pie viņas un gribēja uzcelt uz nartas, tā sāka pretoties, sita dūrēm un mēģināja iekost.

No Igolkina paskaidrojuma viņa acīm redzot bija sapratusi, ka viņu aizvedīs atpakaļ nometnē un tur atlaidīs, bet burvji turpretim gribēja aizvest sev līdz uz lielajiem ledājiem. Vajadzēja sasiet viņai rokas un piesiet pie nartas, lai novērstu jaunus mēģinājumus aizbēgt. Nabaga Katu bailēs trīcēja un šņukstēja, pilnīgi pārliecināta, ka no apēšanas neizvairīsies.

Tās dienas pēcpusdienā jau pārgāja uz upītes gultni, kur sniega sega bija plānāka un vēju sablīvēta, tā ka nartas un slēpes iegrima mazāk nekā uz meža takas.