Plutonija

Pagaja vēl viena diena, braucot uz austrumiem pari līcim starp salām, kas Austrumu jūru atdalīja no Rietumu jūras.

Šoreiz izvēlējās ceļu ziemeļu krasta tuvumā, lai noteiktu gultnes stāvokli upei, kas izrādījās ievērojami lielāka par Makšejeva upi, bet acīm redzot ar līdzīgu raksturu. Tās zemos krastus klāja nepārtraukts mežs, kas sniedzās līdz ūdenim un nebija atstājis ne pēdu zemes apmetnei. Vajadzēja apmierināties ar sausu pārtiku un pusdienot laivās.

Pēcpusdienas atpūtā Papočkins kaut ko iedomājās un nekavējās pateikt biedriem.

— Mēs patlaban atrodamies pie jūras ziemeļu krasta, vai ne? — viņš līksmi iesaucās.

— Protams! — Kaštanovs atbildēja.

— Tad arī turēsimies pie tā līdz pat Makšejeva upes grīvai: tā mēs izvairīsimies no bīstamā pārbrauciena pāri jūrai.

— Bet mēs taču posāmies rūpīgi izpētīt dienvidu krastu uz austrumiem no mūsu pirmās apskates vietas? — Gromeko aizrādīja.

— Vai mums nav laiks padomāt par atpakaļceļu uz ledājiem? — zoologs turpināja.

— Kāpēc tik ātri?

— Tāpēc ka ceļš augšup pa upi prasa trīs vai četras reizes vairāk laika nekā lejup. Visu laiku jābrauc, airējot pret straumi.

— Kas par to! Mums laika diezgan.

— Ne pārāk daudz. Augusts tuvojas beigām. Šīs jūras krastos droši vien valda mūžīga vasara, bet tur, ziemeļos, ledāja tuvumā, bez šaubām, ir arī ziema. Ja mēs vēlu dosimies atpakaļceļā, mēs riskējam, ka mūs var pārsteigt sals, un tad vairs nevarēsim braukt pa upi, ko pārklās ledus, bet vilksimies kājām pa sniegu.

— Bez slēpēm un silta apģērba! — piebilda Makšejevs.

— Šis apsvērums, protams, ir ļoti svarīgs, un tas jāievēro, — Kaštanovs aizrādīja. — Tomēr vēl viena nedēja, ko mēs veltītu jūras dienvidu krasta apskatei, atpakaļceļam atlikušo laiku ievērojami nesamazinātu.

— Ir vēl viens apsvērums. — Papočkins uzstāja. — Visas mūsu ekskursijas jūras dienvidu krastā uzdūrušās grūtībām un šķēršļiem, kas saistās ar skudrām. Grūti apšaubīt, ka citās dienvidu krasta vietās arī nav šo kaitīgo kukaiņu. Cīņa ar tiem prasa lielus patronu krājumus, un tie mums vairs nav pārāk prāvi. Tie jāglabā medībām un aizsardzībai pret plēsoņiem atpakaļceļā.

— Un beidzot, — Gromeko viņu atbalstīja, — šajās trīs vai četrās dienās, ko varam ziedot tālākam braucienam uz austrumiem, mēs jūras dienvidu krastā diezin vai atradīsim kaut ko jaunu. Mēs jau redzējām, ka tajā pusē lielā platībā stiepjas masivās augstienes stāvās kraujas, bet no Sātana vulkānā virsotnes mēs neredzējām neko citu kā tikai melnu tuksnesi.

— Labākā gadījumā atradīsim vēl vienu upīti un tās iztekā vēl vienu vulkānu puduri, kas mūs atkal pamielos ar kādiem pārsteigumiem! — piebilda Papočkins, kas vēl nebija savas likstas aizmirsis. — Divas reizes mēs izglābāmies tikai aiz brīnumiem. Vai būtu prātīgi vēlreiz pārbaudīt likteni?

— Tātad, kā es redzu, esmu palicis viens pats. — sacīja Kaštanovs. — Trīs aizstāv atgriešanos, un viņu argumenti ir ļoti pamatoti. Vajadzēs padoties saprāta balsij.

— Tātad tagad mēs brauksim gar ziemeļu krastu? — Gromeko ievaicājās.

— Protams, ja jau mēs nolēmām pārtraukt pētīt dienvidu krastu.

— Tādā gadījumā saldūdens jāpaņem tūlīt, jo nav zināms, vai šodien mēs pagūsim aizbraukt līdz Makšejeva upes grīvai, bet mums nav ne jausmas, vai sastopama vēl kāda tuvāka upīte.

Piepildījuši abus skārda traukus ar ūdeni prāvās upītes grīvā, ko nosauca par Gromeko upi, ceļotāji turpināja braukt starp tās deltas sērēm un salām, cenzdamies neatvirzīties,no ziemeļu krasta. Šis krasts bija tāda pati zemiene kā ap Makšejeva upītes grīvu, trūka tikai smilšainās pludmales, un meža un niedru biezoknis aizsniedzās līdz pašam ūdenim. Salas pamazām paretinājis, tad pazuda, un krasts sāka jūtami nosliegties uz ziemeļiem. Pretī šai vietai dienvidu krastā sākās smilšu kāpu apvidus. Tālumā bija saskatāms Sātana vulkānā puduris, kas vēl arvien turpināja izmest diezgan biezus dūmus, kuri aizsedza šo apvāršņa daļu.

Braucienu atdzīvināja kukaiņi, kas laidelējās virs ūdens un zaļās sienas; brīžiem mazas lidojošās ķirzakas medīja spāres, krietnā attālumā no krasta virs jūras spoguļa parādījās pleziozauru galvas. Krasta tuvumā ūdens bija ļoti sekls, un laivas laiku pa laikam tikko neskāra dibenu.

Vietām niedru zaļajā sienā, kas apjoza mežu, bija iemītas platas takas, īsti zaļi gaiteņi, ka kurām droši vien nāca dzert dažādas zālēdājas un plēsīgās ķirzakas, kas mita biezoknī.

Nākošā dienā ceļotāji jau pirms pusdienas piebrauca.pie Makšejeva upes grīvas, kuru viegli pazina pēc pašu uzceltās piramīdas.

Še pavadīja gandrīz diennakti, lai izdarītu pēdējos novērojumus jūras krastā, upītes grīvā sazvejotu un sažāvētu zivis, salabotu laivas un plostu ilgajam braucienam pa upi augšup.

Šis brauciens veicās visai lēni. Ar airiem vajadzēja strādāt bez pārtraukuma, atpūtai, ēšanai un miegam atvēlot visīsāko laiku.

Diennaktī paguva nobraukt tikai trīsdesmit — četrdesmit kilometru atkarībā no straumes ātruma.

Braucienu aizkavēja arī piedzīvojumi ar ķirzakām un plēsīgajiem un zālēdājiem zīdītājiem, jo, taupīdami patronas, ceļotāji šāva tikai svaigas gaļas ieguvei vai uzbrukuma gadījumā.