Plutonija

Viņi devās uz ziemeļaustrumiem, lai izietu uz strauta lejasteci, kur vienīgi varēja atrast izdevīgu vietu nokāpt no augstienes. Pēc trim stundām viņi tuvojās krauias malai un sāka uzmeklēt piemērotu aizu. Ieleju, kas vēl vakar bija biiusi zaļa oāze, dubļu straume biia pilnīoi nopostījusi. Kokus straume bija izgāzusi, krūmus izrāvusi un aiznesusi, zālāiu klāja dubli. Tikai kaut kur krauias piekāiē bija patvērušies zaļumu kumšķi. Redzēdami šo nožēlojamo postīiumu ainavu, ceļotāji atcerējās, ka biia gatavojušies atoakaļcelā ieleias leiasgalā medīt iguanodonus.

— Tie droši vien aizbēguši uz jūru.

— Vai arī gājuši bojā dublos.

šis minēiums attaisnoiās. Mazliet tālāk celinieki ievēroia, ka virs ieleias riņķoja nterodaktili kā vārnas virs maitas. Pipaāiuši tuvāk, vini ieraudzīta, ka ieleias dibenā notiek asiņainas dzīres.

No dubļiem kā lieli pauguri izspiedās vairāku iguanodonu līķi, uz kuriem tupēja desmitiem lidojošo ķirzaku. Ar saviem asajiem knābjiem tās plēsa gāju un iekšas, ķildojās un kāvās, cita citu aizdzīdamas, pacēlās gaisā un atkal nolaidās. Spiedzieni un kurkstoņa ne mirkli nerima.

— Lūk, kur mūsu medījumi! — ieraudzīdams šo pretīgo skatu, Gromeko noteica.

— Ko mēs tagad darīsim?

— Mēs varam nošaut pterodaktilu, — Makšejevs ieteica,

— Pēc tam kad tie sarijušies maitas? Ļoti pateicos!

— Bet mēs taču tos jau nogaršojām.

— Nezinādami, ka tie pārtiek no maitām. Un ēdām tāpēc, ka citas ga]as nebija, kad mūs aplaupīja skudras.

— Bet arī tagad mums nav gaļas.

— Laivās ir kaltētas zivis, un upītes grīvā sazvejosim svaigas.

— Jūs aizmirstat, ka upītes vairs nav, — Kaštanovs aizrādīja. — Un arī viss līcis droši vien pilns dubļiem, ko atnesa straume, tā ka zivis vai nu nosmaka, vai aizgāja tālāk jūrā.

— Baidos, ka mums nebūs arī dzeramā ūdens, — piebilda Gromeko.

— Pareizi, jo nav taču upītes.

— Bet es baiļojos, vai nav biezoknī gājušas bojā arī mūsu paslēptās mantas. Tās atradās netālu no upītes un nedaudz augstāk par tās līmeni. Ja dubļu straume ielejas lejasgalā būs bijusi tikpat brāzmaina kā augstāk, tā varēja visu aiznest jūrā vai arī labākā gadījumā applūdināt ar dubļiem.

Šis Makšejeva paziņojums visus stipri uztrauca, un, pterodaktiļus aizmirsuši, viņi steidzās tālāk. Papočkins tomēr paguva šo pterodaktiļu mielastu nofotografēt.

Netālu no ielejas mutes viņi atrada stāvu un šauru gravu, pa kuru izdevās nokļūt lejā. Visiem gribējās skriet, lai drīzāk sasniegtu jūru. Bet tas nebija iespējams. Visur kaut arī plānā kārtā pārplūdušie dubļi vēl nebija sažuvuši, un kājas stiga vai lipa ik uz soļa. Jau no tālienes varēja redzēt, ka dubļu straume grīvā krietni pastrādājusi. Upīte lejastecē bija plūdusi pa šauru koridoru starp kosu un paparžu sienām. Tagad tur bija attīrīta plata stiga, bet izgāztie koki pārklāti ar dubļiem.

Bet arī ārpus joslas, pa kuru bija gāzusies galvenā ūdens masa, straume nebija slinkojusi: visu mežu ielejas mutē bija pārplūdinājis netīrs ūdens, visur atstājot aiz sevis biezu dubļu kārtu.

Stigdami šajos dubļos, ceļinieki beidzot nokļuva līdz līča krastam un pārsteigumā iekliedzās. Tīrā, zilā ūdens vietā viņu priekšā izplētās brūnas samazgas, kuru virspusē peldēja lapas, zari, krūmi, veseli koku stumbri, ko straume bija izmetusi jūrā. Makšejevs un Gromeko ieskrēja biezoknī, kur bija paslēptas laivas un mantas, gandrīz pārliecināti, ka viss aiznests, jo postījumu pēdas bija redzamas visur, un pat pludmali upītes tuvumā klāja dubļu kārta.

— Urā! — atskanēja viņu sauciens. — Viss vesels! Nāciet palīgā!

Mantas bija saglabājušās tāpēc, ka tās bija saliktas laivās, bet laivas.savukārt apsegtas ar telti un plostu un bez tam cieši piesietas pie kokiem. Ceļotāji brīvi atelpoja un sāka laivas atrakt, lai tās kopā ar mantām nogādātu jūras krastā, kur attālāk no upītes grīvas pagadījās dubļu neskarts laukumiņš. Bet, tā kā upīte bija izsīkusi, vajadzēja no šī stūrīša, kas izvirduma priekšvakarā visus tā bija apbūris, pazust. Turpināt braucienu uz rietumiem bija riskanti, jo šajā virzienā jūras krastu veidoja kailās, plakanās augstienes — melnā tuksneša klintis, un nebija cerības atrast saldūdeni.

— Bez ūdens krājuma mēs nevaram doties uz rietumiem, bet austrumos mums zināms avots, pie kura pārnakšņojām, — Gromeko noslēdza apspriedi par jautājumu, kurp braukt.

ATGRIEŠANĀS

Pēc stundas ceļotāji jau brauca pa līci, kas bija pārvērties netīrā peļķē. Viņi apbrauca zemes ragu un pagriezās uz austrumiem gar vienmuļīgo, zemo krastu ar stāvo meža sienu. Viņi čakli airēja, lai drīzāk sasniegtu.saldūdeni, kur pēc visām pēdējo divu dienu grūtībām un uztraukumiem varēja cerēt atpūsties un izgulēties.

Šī steiga tomēr netraucēia braucienu pārtraukt, lai kādā vietā pludmalē pamedītu pamanītos iguanodonus.

Nākošajā dienā braucienu turpināja ar to pašu skubu un pret vakaru aizsniedza kļūmīgo vietu Skudru upītes grīvā, to pašu, kur atradās sadedzinātais skudru pūznis. Še bija smilšaina pludmale un saldūdens, bet tālāk tik izdevīgas vietas apmetnei nebija.

Apstājās naktsguļai, ko netraucēja nekādi piedzīvojumi.