Plutonija

Bet Gromeko neapmulsa. Viņš no upītes malas žigli pasvieda Papočkinam kā visvieglākajam dažus plakanus lavas gabalus. Tad nosvieda no sevis maisu ar mantām, bisi un virsdrēbes un, uzrotījis bikses virs ceļiem un nokļuvis pa lavu līdz zoologam, palīdzēja tam atbrīvoties no kravas. Tad satvēris viņu zem padusēm, palēnām izvilka no dubļiem. Papočkinam nebija garie, bet saišu zābaki, no kuriem kājas nevarēja izvilkt un tāpēc arī tie nepalika dubļos. Pēc tam abi no lavas plātnēm ierīkoja otru taku pie Makšejeva un divatā izvilka to, bet bez zābakiem. Kaštanovu, kas bija vislielākais un smagākais, izvilka trijatā, arī bez zābakiem.

Tikām lavas straumes fronte nāca arvien tuvāk un jau apdedzināja ceļotājus ar savu sakarsušo elpu. Tāpēc nebija laika izkārpīt dziļi iestigušos zābakus, bet vajadzēja ātrāk glābties no lavas.

Savākuši savas mantas, neveiksmīgie pētnieki aizskrēja pa gultni uz leju, meklēdami drošāku vietu.

Taču visur bija tie paši nodevīgie dubļi, kuros neviens vairs neriskēja bāzt kājas.

Tā neauglīgos mēģinājumos viņi aizgāja līdz naktsguļas vietai, kur gultnē bija saplūdis vesels ezeriņš. Ūdens tajā bija maz, bet dibenā bija tie paši dubļi nezināmā biezumā.

Bet aizmugurē lēni, tomēr neatlaidīgi tuvojās lavas straume.

Bluķiem veļoties saceltā čaboņa, čīkstēšana un brīkšķi neapklusa ne mirkli. Oda pēc sēra un chlora, karstums palielinājās.

Ezera abu strautu augšgalu sateces vietā ceļotāji pārskrēja pār vecās lavas straumes galu pie kreisās virsotnes gultnes. Bet arī tur bija tā pati lipīgo dubļu josla. Atlika vēl viena iespēja — doties pa vakarējo ceļu augšup uz Vientuļnieka ezeru, lai izbēgtu no otrās lavas straumes, riskējot uzdurties pirmajai. Starp masivās augstienes stāvajām kraujām un vulkānā nogāzi šī gultne sašaurinājās, un še varēja cerēt atrast šaurāku vietu, kur nebūtu grūti ar lavas gabaliem ierīkot dubļos pāreju vai pār tiem pārlēkt. Šāda vieta drīz arī atradās, bet gultnes otrajā krastā slējās stāvas klintis vairāku metru augstumā. Uz tām nevarēja nokļūt, nevarēja arī iet gar to piekāji, jo to tāpat klāja tie paši dubļi.

Skrējienā un uztraukuma nogurušie ceļotāji apsēdas uz lavas bluķa blakām dubļiem un nolieca galvas. Viņiem atlika tikai sagaidīt nenovēršamu nāvi: vai nu noslāpt dubļos, nogrimstot to skrīnī, mēģinot pārkļūt gultnei, vai arī izcept un sadegt krastā, kad tos panāks lavas straume. Kā pirmā, tā otrā varbūtība bija vienlīdz mokoša, un cilvēkiem šajā izmisuma stāvoklī radās doma par pašnāvību, ja citas izejas nebūs.

Mazliet atpūties, Kaštanovs ievēroja, ka lavas fronte virzās lēnāk. Kājās uzlēkdams, viņš iesaucās:

— Iesim ātrāk tālāk uz augšu gar šī strauta krastu! Mēs pagūsim paiet garām lavas straumes galam — tā gandrīz apstājusies!

— Bet, ja mēs šai lavas straumei arī izbēgsim, mēs uzdursimies tai, kas nogremdēja Vientuļnieka ezeru un, protams, pagriezās pa gultni lejup! — Papočkins bezcerīgi paziņoja.

— Tās ir mūsu vienīgās izredzes glābties! — Kaštanovs uzstāja. — Vispirms, dodamies pa gultni uz augšu, mēs varbūt atradīsim pār dubļiem braslu tādā vietā, kur kreisā krasta klintis pieejamas. Otrkārt, visai ticams, ka abas lavas straumes nesavienosies un tātad …

— Tātad starp tām jābūt lielākai vai mazākai no lavas brīvai platībai! — iesaucās Makšejevs, iesākto domu nobeigdams.

— Urā! — Gromeko un Papočkins iekliedzās.

Visi piecēlās un ar jaunu enerģijas kāpinājumu sāka soļot uz dienvidiem, gar gultni, rāpdamies pa vakarējo ceļu pāri veco lavas straumju paliekām. Pa kreisi virs viņiem pāris simtu soļu attālumā stiepās lavas fronte, no kuras plūda karstums. Bet lava virzījās lēni, un viņi pamazām palielināja atstatumu starp sevi un šo melno valni, kas nesa līdzi nāvi. Drīz varēja saskatīt, ka šis valnis paliecas uz augšu, paceldamies pa vulkānā nogāzi. Lavas fronte bija laimīgi apieta.

— Jā, no tās mēs izvairījāmies! — Makšejevs, atviegloti nopūzdamies, noteica.

Gultne vairākās vietās jau bija apžuvuši, kur pār dubļiem varēja pārlēkt. Bet pretējā pusē visur slējās stāvā siena, kas aizsprostoja ceļu. Bija jādodas tālāk. Drīz ceļotāji sāka pacelties uz visaugstākās sastingušās lavas straumes virsmas vulkānā rietumu nogāzē, aiz kuras atradās ezera ieplaka. Uzkāpuši augšā, viņi ieraudzīja, ka izredzes izglābties stipri palielinājušās.

Šī vecā straume sadalīja jauno divi dajā.s un pati pacēlās starp tām kā plakans kupris. No tās skausta, kur ceļotāji mierīgi apsēdās, priekšā zem kājām varēja redzēt ieplaku, kur vēl vakar zaļā ietverē gluži kā spogulis bija gulējis mierīgs ezers, kas tā bija sajūsminājis Papočkinu. Tagad šajā vietā nebija ne ezera, ne palmu, ne zāles, bet izplētās pelēku dubļu lauks ar atsevišķām melna ūdens peļķēm. No vulkānā puses tam tuvojās otrās straumes fronte. Lavas karstajiem gabaliem saskaroties ar slapjajiem dubļiem, vaļņa piekājē atskanēja nepārtraukta sīku sprakstienu kanonade, uzsviezdama baltu tvaiku mākonīšus.