Plutonija

augstienē. Meklējot sēra rūdu, Makšejevs un Kaštanovs pārbaudīja klintis soli pa solim — viens labo, otrs kreiso nogāzi, kas kustību ātrumu, protarfts, samazināja. Papočkins un Gromeko palika gultnes tuvumā ar sagatavotām bisēm, lai iegūtu kādu medījumu vai atvairītu ķirzaku jeb skudru uzbrukumu. Bet uzbrucējus viņi nesastapa, apvidus kļuva arvien tuksnesīgāks, pat koki un krūmi gar strautu auga retāki, un krastus visgarām vēl apņēma tikai šailra zāļu un saldo niedru josla. Niedres ceļotājus ļoti iepriecināja, jo tās šajā tuksnesī bija palikušas viņu vienīgā barība.

No dzīvniekiem viņiem atgadījās tikai milzu spāres, kas laidelējās virs ūdens, un reti pterodaktiļi, kuri šos kukaiņus medīja. Gaiss bija pilnīgi mierīgs. Plutona stari šajā šaurajā ielejā dedzināja bez žēlastības. Kailās nogāzes bija sakarsētas kā krāsns, un tikai tuvējais ūdens, ar ko pastāvīgi varēja dzesēt slāpes un saslapināt galvu, vēl uzturēja ceļotājus možus un ļāva tiem virzīties uz priekšu.

Sameklēt sēra rūdu pagaidām nesekmējās.

Pusdienas atpūtā apmetās strauta krastā, uzvārīja tēju, pasūkāja saldo niedri un sadalīja pēdējo sausiņu.

— Vakarā mums vajadzēs pamēģināt ēst spāri vai nošaut plezodaktilu! — skumji sacīja Papočkins, uzlasīdams pēdējās sausiņa drumslas.

MELNĀ TUKSNEŠA BEZGALĪBA

Atpūtušies viņi turpināja ceļu pa ieleju uz augšu. Abās nogāzēs stiepās tās pašas melnās, drūmās klintis, ko plaisas bija sašķēlušas gan milzīgos, neveiklos kubos, gan slaidos, tievos stabos. Augu valsts gar strautu kļuva arvien nabadzīgāka, kosas atgadījās retāk, papardes un palmas pavisam pazuda, un strauta krastus apjoza tikai zāle un saldā niedre.

Naktsguļai ceļotāji apmetās pie pēdējā sausā koka, lai to izlietotu kurināmam. Uzvārīja tēju un dzēra to ar niedru sulu lielā daudzumā, lai piemānītu izsalkumu, jo nekāds medījums nebija atgadījies.

Pēc tējas Makšejevs un Kaštanovs sadomāja uzkāpt ielejas nogāzē apskatīt apvidu. Tas bija līdzenums, kas plētās tālu uz visām pusēm, tikai dienvidos, apmēram pēc divdesmit kilometriem, virs tā pacēlās plakanu, konusveidīgu kalnu puduris.

Kad abi pētnieki bija atgājuši pārdesmit soļu no kraujas malas, tā kā strauta ieleja pilnīgi pazuda skatam, viņi izjuta visu apkārtējā tuksneša drūmo diženumu.

Kaila, melna klints, kas bija nobārstīta mūžīgi karsējošo staru augstās temperatūras iespaidā no klintāja atdalītām lielām un mazām šķembām, bija Šī tuksneša augsne. Nekur ne krūmiņa, ne smildziņas, zem kājām vienīgi melns akmens līdz pat apvārsnim, virs galvas debess ar iesarkano Plutonu — absolūts, nepārejams tuksnesis, kas pārdrošniekam, kurš apņemtos iekļūt tālāk šajās nepārskatāmajās tālēs, draudēja ar drošu bada un slāpju nāvi.

Pie Plutona nokveldētā melnā akmens bija karsti kā pie sakarsētas krāsns, bet no augšas dedzināja Plutona svērteniskie stari, no kuriem nebija kur tverties. Vienīgi kalni dienvidos mazliet dažādoja šo nospiedošo tuksneša vienmuļību, jo tie inebija melni, bet pārbagāti greznojās ar baltiem, sarkaniem un dzelteniem plankumiem un joslām.

Pārskatījis apvidu, Kaštanovs savam ceļabiedram sacīja:

— Es domāju, ka mūsu ceļojumam noslēpumainās zemes iekšienē netālu no šejienes nospraustas galējās robežas. Ieleja, pa kuru mēs ejam, droši vien nobeidzās tur pie kalnu pudura, un es baidos, ka tālāk izplešas tāds pats drūms tuksnesis, absolūti nepārejams bez speciālām ierīcēm, lieliem ūdens, pārtikas un kurināmā krājumiem.

— Vai tiešām visa pārējā zemes iekšējās virsmas daļa ir šāds pārkarsēts tuksnesis?

— Droši vien jā, vismaz līdz atveres ieejas apkārtnei pie dienvidpola, ja tāda eksistē. Augu un dzīvnieku dzīvībai nepieciešamo mitrumu iekšējā virsma taču saņem caur šīm atverēm. Acīm redzami jūra, kuru mēs pārbraucām, ir šī mitruma pēdējais rezervuārs.

— Bet, kā mēs redzējām, še valdošie ziemeļu vēji var šo mitrumu aiznest arī tālāk.

— Pēdējā laikā mēs šo vēju vairs nejūtam, izņemot retas vētras ar negaisiem. Ticams, ka pēdējie mākoņi, kas atnāk no ziemeļiem, izkliedējas virs jūras un no tās dienvidiem tuvākajā joslā, bet tālāk virs šī sakarsētā tuksneša atkļūst tikai valgmes atliekas, tās gaisu nepiesātina un lieti nav iespējami.

— Tātad mēs aiziesim tikai līdz tiem kalniem dienvidos?

— Jā, nokļūsim līdz tiem un tad redzēsim, vai mani secinājumi bijuši pareizi.

— Bet ko darīt, ja šajā ceļā mes neatradīsim vajadzīgās sēra rūdas?

Spriežot pēc izskata un krāsas, šie kalni ir nodzisuši vulkāni, bet vulkānu nogāzēs gandrīz arvien var atrast sēru. Esmu gandrīz pārliecināts, ka tur mēs atradīsim, visu nepieciešamo.

— Un griezīsimies atpakaļ?

— Pēc manām domām, jāizmanto apstākļi, ka mēs jau esam atkļuvuši tik tālu no jūras, un vēl jādodas ekskursijā uz dienvidiem, lai pārliecinātos, vai tuksnesis nav pārejams. Tad mūsu sirdsapziņa būs mierīga. Mēs būsim darījuši visu, kas cilvēka spēkos.

— Bet varbūt citā vietā jūra aizsniedzas tālāk dienvidos un tā dos mums iespēju ceļojumu turpināt.

— Ja atņemsim skudrām mūsu mantas, varam braukt gar jūras krastu uz austrumiem un rietumiem un par to pārliecināties.