Plutonija

— Nepaveikto neatgūsi! Es domāju, ka ilgi nevajadzēs šo paslēptuvi meklēt. Viņi taču nevarēja aizvilkt mūsu mantas desmitiem kilometru, — Kaštanovs mierināja.

Ūdens plaka ceļinieku acu priekšā, un pēc pusstundas augsnes bedrēs bija palikušas vienīgi peļķes.

— Ceļā! Ūdens aiztecējis! — Makšejevs sacīja.

— Bet ko mēs darīsim ar laivām! Tās taču nevar vilkt sev līdz zemes iekšienē nezin cik kilometru! — aizrādīja Kaštanovs.

— Vajadzēs tās atstāt pie jūras, tikai kaut kur jānoslēpj no šiem noslēpumainajiem laupītājiem.

— Ieraksim smiltīs, — ieteica Gromeko.

— Laba iedoma! Smilts irdena, un, kaut gan nāksies strādāt ar rokām, citas izejas nav.

JURAS PERIODA DABAS VALDNIEKI

Ierakuši laivas, ceļotāji devās augšup pa gultni, kurā ūdens vairs netecēja. Tomēr lielās pe|ķes un lipīgais māls vietām piespieda viņus izkāpt vienā vai otrā krastā. Gāja uzmanīgi, modri vērodami apkārtni un turot gatavībā bises, ja negaidot sastaptu laupītājus. Gultnes kreisajā pusē stiepās tas pats kosu, paparžu un palmu mežs, turpretim aiz citas pacēlās kaila iesarkano kāpu virkne.

Pēc kāda laika gājēji gultnē uzdūrās kaut kam tumšam, ko pa dajai klāja sanestās smiltis un dūņas. Savādo atradumu atraka. Viņu priekšā gulēja milzīga, melna skudra, kuras ķermenis sasniedza metra garumu, galva bija nedaudz mazāka kā cilvēkam, bet pirmsnāves cīņā sarautās kājas nobeidzās ar asiem nagiem.

— Lūk, juras perioda dabas valdnieki! — iesaucās Kaštanovs.

— Ja viņu kolonija jeb kopmītne tikpat apdzīvota kā skudru pūznis zemes virspusē, mums Sbūs darīšana ar tūkstošiem ienaidnieku, — Papočkins noteica.

— Jā, ar plēsīgiem, gudriem un nesaudzīgiem ienaidniekiem, — piebilda Gromeko.

Šajā brīdī Ģenerālis, kas vilkās nopakaļus un šad tad nogūlās atpūsties, pienāca tuvāk. Ieraudzījis beigto skudru, viņš ņurdēdams nikni metās tai virsū.

— Ehē, pazini, brāl, vienu no tām, kas tevi sakoda! — Makšejevs iesaucās, suni saturēdams.

Mazliet tālāk ceļā atgadījās otrs skudras līķis, bet pēc tam arī trešais. Acīm redzami lietus gāze bija pārsteigusi dažas skudras vēl ceļā, un ūdens tās aiznesa.

— Šie melnie velni būs izmērcējuši un sabojājuši visas mūsu lietas! — Gromeko izmisis iesaucās.

— Jā, jāšaubās, vai tām būs pieticis prāta uzcelt telti un paglābties tajā ar visām mantām! — Papočkins piekrita.

— Es domāju, ka viņas aizsniedza savu mītni pirms lietus gāzes, — Makšejevs aizrādīja. — Jāatceras, ka viņas bija devušās ceļā daudz agrāk par mums bet mēs divās vietās vēl vairākas stundas atpūtāmies.

Klusēdami nogāja vēl divus kilometrus. Aiz gultnes mežs sāka paretināties, un taiā parādījās daudz taku. Uz smilšu grēdām, sevišķi ieplakās starp tām, biia jau redzams augājs: zāļu kumšķi, sūnas, kosas.

Pēkšņi Makšejevs apstājās un norādīja saviem ceļabiedriem uz ieleju §tarp divām kāpu grēdām, kur smiltis kustējās divi tumši stāvi, gan vilkdami, gan veldami kādu baltu lodi.

— Skudras?

— Acīm redzot! Ko gan viņas velk? Mums nekā apaļa un balta nebija.

— Atradušas kādu citu laupījumu.

— Vai mēs viņām to neatņemsim?

— Nē, labāk paslēpsimies un tad sekosim to pēdās, kas mūs novedīs pie skudru pūžņa.

— Tikai turiet Ģenerāli, lai tas viņām neuzbrūk.

Ceļotāji atgāja mazliet atpakaļ un paslēpās mežmalā.

Drīz aiz krūmiem ielejas mutē parādījās skudras, veldamas pa smiltīm lielu, baltu olveidīgu priekšmetu.

— Vai tiešām šo skudru olas tik lielas? — Makšejevs iejautājās.

— Nē, tā drīzāk ir kādas lidojošas ķirzakas ola, ko tās nozagušas un veļ uz savu mītni, — sacīja Papočkins.

— Kā jūs domājat, vai šo ķirzaku olas ir ēdamas?

— Kāpēc ne? Ēd taču bruņurupuču olas, par ko neēst ķirzakas olu?

— Tas jāiegaumē, — aizrādīja Gromeko. — Patlaban, ievērojot mūsu pieticīgo pārtiku un nepieciešamību taupīt patronas, olu kultenis nebūtu peļams.

— Tik lielai olai vajadzīga panna, kādas mums nav.

— Iztiksim arī ar mazāku! Iesitīsim olai vienā pusē caurumu, sajauksim ar nūjiņu baltumu un dzeltenumu, piebērsim sāli un uzliesim uz pannas, cik vajadzīgs.

— Bet mums jau vispār nav pannas. Skudras mūsu virtuvi aizvākušas.

— Es to pavisam piemirsu. Bet vai nevar pagatavot pannu no olas čaumalas — uzmanīgi nogriezt olas augšgalu un tajā cept?

— Ar ko? Mums nav sviesta.

— Ir iguanodona tauki.

Kamēr mednieki apmainījās ar šīm kulinarajām iecerēm, skudras bija aizvēlušas olu līdz gultnes krastam un šaubās apstājās, jo krasts bija kraujš. Nomest olu no kraujas bija viegli, un mīkstajās smiltīs tā arī nesaplīstu, bet pacelt to tikpat stāvā otrā krastā skudrām šķita pārāk grūts, uzdevums.

Kukaiņi tikām skraidīja ap olu un gar krauju, kustinādami taustekļus un ar tiem viens otru aizskardami, acīm redzot apspriezdamies.

Tad viens norāpās gultnē, apskatīja pretējo krastu, nostāvēja pie tā it kā pārdomās, beidzot aizskrēja gar to, bieži apstādamies un krauju vērodams.

Soļus piecdesmit tālāk viņš atrada mazāk stāvu vietu, kas tam likās piemērota olas nolaišanai. Un viņš sāka to iekārtot, strādādams ar priekškājām un žokļiem, atplēzdams zemes gabalus un aizvilkdams tos sāņus.