Plutonija

Pēc «vannas» apģērbušies, viņš un Makšejevs apgāja egera rietumu galu, no kura iztecēja strauts, urdzēdams starp sakritušajiem melnajiem klinšu bluķiem, un sāka kāpt pilnīgi kailajos un melnām šķembām nokaisītajos pakaVnos vulkānā piekājē. Pār tiem pārkļuvuši, pētnieki atradās pie pirmā lielā kalna, kura stāvajā nogāzē varēja atšķirt lavas straumes, kas dažādos laikos bija izplūdušas no kratera kalna virsotnē un sastingušas virspusē gan kā gludi viļņi, gan kā cits uz cita chaotiski nogāzti bluķi.

Aplūkodams vecākās straumes, kuru virsma vietām bija dzeltena, sarkana un balta, Kaštanovs savam ceļabiedram paskaidroja, ka še atrodas okers, salmiaks[14] un sērs.

— Nu, lūk, arī sērs, kas mums tik vajadzīgs! Tikai še tā ir maz un to grūti iegūt, bet ceru, ka krāterī to atradīsim lielākos daudzumos.

Rāpdamies pa lavas straumes gabaliem, pētnieki pēc stundas sasniedza kalna virsotni. Tā bija plakana, un tās centrā rēgojās melns bezdibenis ar gandrīz stāvām sienām.

— Lūk, arī krāteris diezgan solidos apmēros!

— Diemžēl, gluži nepieejams.

— Apiesim tam apkārt, varbūt atradīsies piemērota vietiņa nokāpšanai.

Arī kalna virsotne sastāvēja no sastingušas gabalainas lavas. No kalngala pavērās plašs skats uz visām ipusēm. Ziemeļos pakalnu piekājē gulēja ezers zaļi melnā ietverē. Ezeram piemita gandrīz pareiza apļa veids, un tas varbūt bija vēl vecāka vulkānā krāteris. Austrumos un rietumos noplūda milzīgas lavas straumes, pamazām pārvērsdamās melno klinšu grēdās un kraujās un pazuzdamas tuksnesī. Dienvidos pacēlās otrs mazliet augstāks pakalns, acīm redzot vulkānā galvenais konuss, kas aizsedza tālāko skatu. Abus kalnus savienoja šaura un klinšaina sedliene.

Apgājuši krāteri no rietumiem un pārliecinājušies, ka arī no šās puses nevar tajā nokāpt, pētnieki pa sedliem devās uz otru kalnu. Arī tā virsotnē bija dziļš krāteris, bet dienvidaustrumu pusē tam bija izrauts liels robs, no kura lejup pa nogāzi bija noplūdusi gigantiska lavas straume, droši vien vulkānā pēdējā izvirduma sekas.

Šis robs kratera valnī ļāva nokļūt tā dibenā bez sevišķa riska.

Tagad skats uz dienvidiem bija brīvs. Tuvos kaimiņos galvenajam vulkanam pacēlās vēl vairāki zemāki vulkāni ar sagruvušiem krāteriem, bet aiz tiem līdz apvārsnim plētās tas pats melnais tuksnesis, kam, likās, nebija gala.

— Jā, tālāk uz dienvidiem — Plutonijas iekšienē — še ceļa nav! — Makšejevs iesaucās, ar savu aso skatienu vērīgi vērdamies tālē. — Simts kilometrus tālumā cita nekā neredz kā vienīgi kailu akmeni.

— Un doties šajā virzienā nav vērts! — piebilda Kaštanovs. — Apskatīsim vulkānu, savāksim sēru — un.atpakaļ uz skudru pūzni atgūt savas mantas.

Skats no kalna virsotnes viņu nomāca.

Zem novērotāju kājām stiepās melnu kalnu puduris, kuru kā krokas šķērsoja dziļas aizas ar dzelteniem, baltiem un sarkaniem plankumiem, it kā nemākulīga krāsotāja ar gigantisku otu uztrieptas, bet tālāk uz visām pusēm plētās melns, līdzens tuksnesis bez jebkādām dzīvības pazīmēm, drūms plašums, kas Plutona iesarkanajos staros izskatījās sevišķi baigs.

— Tā ir nāves valsts, baismīgāka par polarajiem sniega tuksnešiem! — Kaštanovs iesaucās.

— Jā, ja eksistētu ļaunais gars, tad labāku mītni viņš nekur neatrastu! — Makšejevs piekrita.

— Jūs ierosinājāt labu domu. Nosauksim šo apvidu par Velna tuksnesi.

— Bet šos vulkānus — par Sātana troni. Man tā vien tēlojas nelaimi vēstoša aina: tajās dienās, kad Plutons satumst un iestājas sārtā krēsla, no kratera paceļas ļaunais gars līdzīgs milzīgam pterodaktilam, lidinās virs šiem kalniem un tuksneša, piepildīdams gaisu ar saviem kurkstiem, mazgājas karstā ezera viļņos, atpūšas uz augstajām, melnajām klintīm, tīksminādamies par savu valstību.

Aplūkojuši apvidu un sameklējuši izdevīgāko vietu nokāpšanai krāterī, pētnieki atgriezās pie ezera, izvēlējušies no galvenās virsotnes taisnāko ceļu, lai nākošā dienā četratā dotos pēc sēra.

EKSKURSIJA SĀTANA KRĀTERĪ

Nākošajā dienā visi četri devās uz galveno vulkānu, katram gadījumam paņēmuši līdzi vienu bisi, nedaudz ceptas gaļas un saldās niedres. Pārējās mantas varēja atstāt pie ezera Ģeneraļa uzraudzībā, jo pilnīgs dzīvnieku trūkums šajā tuksnesī ļāva cerēt, ka mantas paliks A neskartas.

Sākumā ceļš veda pāri zemiem, melniem pakalniem un lavas straumju grēdām, tad pa galvenā vulkānā nogāzi gar milzīgo straumi, kas sākās pie kratera roba, kuru viņi sasniedza pēc pusstundas, un pa sastingušās lavas bluķiem, kas atgādināja kaut ko līdzīgu milzu kāpnēm, sāka nokāpt dziļumā.

Nokāpšana ilga pusstundu un noveda kratera dibenā, kas bija laukums ar sažuvušiem, saplaisājušiem, melniem dubļiem, kurus iepriekš acīm redzot bija klājis tagad izžuvuša ezeriņa ūdens. Aiz laukuma stāvus pacēlās pretējā siena, ko biezi apklāja balti, dzelteni un sarkani apsūbējumi un notekas. Dzeltenajos apsūbējumos nebija grūti pazīt tīru sēru sīku un prāvu kristālu veidā, kas atradās lavas dobumos vai plānā kārtā klāja tās virsmu.