Plutonija

Pienāca un pagāja maijs, bet ilgi gaidītais pavasaris vēl neiestājās. Kaut gan saule vairs nenozuda no apvāršņa, tikai mazliet noslīdēja ziemeļu pusē un pacēlās dienvidos, tā tomēr sildīja vāji, un sniegs kusa vienīgi kuģa korpusa dienvidu pusē un stāvajās piekrastes klintīs. Bez tam saulainās dienas bieži mijās ar apmāktajām. Sacēlās vējš, virpuļoja sniegs, nereti sāka plosīties īsts putenis, un likās, ka atgriežas ziema. Šis svaigais sniegs pastāvīgi aizkavēja kust veco, jau sablīvēto, kas bija gatavs pārvērsties par ūdeni jau pirmajās pietiekami siltajās dienās. Tās iestājās tikai jūnija pirmajā pusē un beidzot atnesa ilgi gaidīto pavasari.

No klintīm urdza neskaitāmi strautiņi, mazajos atkailinātajos laukumiņos parādījās sīki ziedi, kas atplauka acu priekšā. Saules sasildītajās peļķēs ņudzēja kaut kādi ūdens kukaiņi, nezin no kurienes parādījušies. Bet ledus cieši iekaltā jūra vēl snauda. Tomēr skaidrajās dienās no masta gala tālu dienvidos varēja atšķirt tumšu ūdens joslu.

— Šogad pavasaris še novēlojies! — kapteinis aizrādīja klājā uznākušajiem ceļotājiem, kuriem ūdens dēļ, kas gandrīz visur pārklāja ledu, dienas lielāko daļu tagad vajadzēja pavadīt uz kuģa.

— Jā, pagājušajā gadā mēs šai laikā jau tuvojamies šīs zemes krastam.

— Tāpēc ka spēcīgs vējš saviļņoja jūru un ledu salauza, bet tagad tik kluss jau desmito dienu vai arī pūš viegls dienvidu vējš.

— Vai nevajadzēs otrreiz pārziemot, ja jūra neatbrīvosies? — ieinteresējās Papočkins, kas jau garlaikojās.

— Nu, ne! Jūlijā, velakais augusta jura atbrīvosies, ja arī nebūs vēja.

— Jūlijā vai augustā! — Gromeko un Makšejevs iesaucās. — Tātad mēs še vēl nosēdēsim pusi vasaras?

— Jā, polarbraucienos ar to jārēķinās. Neizdevīgajos gados navigacijai atliek tikai viens vai pusotra mēneša, bet labajos — divi trīs mēneši.

«Polārās zvaigznes» iemītnieku pacietība tiešām tika ilgi pārbaudīta. Jūnijs padevās rāms, bet mēneša otrajā pusē iestājās apmācies un auksts laiks. Naktīs piesala, reizēm sniga, un šādās dienās šķita, ka vasara beigusies.

Beidzot jūlija sākumā no austrumiem atbrāzusies vētra gan apbēra visu ar sniegu, tomēr salauza ledu, un no ledus jau sen apcirstais un braucienam sagatavotais kuģis ar salutu atvadījās no skumjās Nansena Zemes un devās uz dienvidiem.

Laiks tomēr vēl arvien bija apmācies un mitrs, bieži lija vai.sniga, reizēm migla piespieda veselām stundām nostāvēt uz vietas.

Tikai augusta sākumā «Polārā zvaigzne» izrāvās no gūsta un pilnā gaitā iebrauca Beringa jūras šaurumā. Visi brīvi atelpoja. Atlika divu triju nedēļu ilgs brauciens līdz Vladivostokai.

Augusta vidū kuģis brauca Kamčatkas upes grīvas platuma grādos. Tālumā varēja labi saredzēt pussalas krastus, vulkānu konusus un kūpošo Kļučevas pauguru. Bija ļoti mierīga un skaidra diena, un vētrainais Beringa līcis izplētās līdz apvārsnim kā spogulis. Pateicoties dzidrajam rudens gaisam, dienvidaustrumos tikko redzējās Komandoru salu grupā Beringa salas virsotnes. No tās puses pilnā gaitā trauca liels kuģis, it kā dodamies uz Ņižņekamčatsku.

— Droši vien krievu kreiseris, kas dežurē šais ūdeņos, — Maķšejevs sacīja biedriem, kas pulcējās klājā un, pateicoties mierīgajai jūrai un veiksmīgajam braucienam, bija ļoti līksmā omā.

— Kas tad šeit jāuzmana? — Kaštanovs ieinteresējās.

— Plēsoņas — amerikaņi un japaņi. Komandoru salas pazīstamas kā labākā, ja ne vienīgā patvēruma vieta ļoti vērtīgajiem jūras kotikiem, kuru skaits nesaudzīgas iznīcināšanas dēļ sācis strauji samazināties. Tāpēc mūsu valdība atļauj kotikus» medīt tikai noteiktos gadalaikos un ar dažādiem ierobežojumiem attiecībā uz mātītēm un jaunajiem zvēriņiem. Taču alkatīgie lielrūpnieki cenšas aizliegumu apiet. Tāpēc salas tieši apmeklē kara flotes kuģi, kuriem tiesības aizturēt aizdomīgus kuģus, kas brauc šajos ūdeņos.

— Gaidiet vien, gan arī mūs pārbaudīs! — Truchanovs iesaucās. — Kreiseris brauc tieši uz mums.

Kreiseris, liels trīsmastu kuģis, tiešām pilnā gaitā šķērsoja «Polārās zvaigznes» ceļu. Uz tā jau varēja atšķirt lielgabalu spožos stobrus, cilvēku — grupu kapteiņa tiltiņā. Un pēkšņi no viena lielgabala izšāvās dūmu mutulis, nogranda šāviens un vienlaicīgi mastā uzvijās signāls: «Apstājieties vai šaušu!»

«Polārā zvaigzne» paklausīgi apturēja mašīnu. Tikko ieraudzījis kreiseri, kapteinis, sekodams jūras likumiem, tūlīt bija pavēlējis uzvilkt krievu karogu. Kreiseris tomēr šim piemēram nesekoja.

Pasažieri pulcējās pie borta, aplūkodami ātri tuvojošos skaisto kuģi.

— Kas tad tas? Tas nav krievu kreiseris, tas saucas «Ferdinands», un nosaukumam ir latiņu burti! — iesaucās kapteinis, novērodams kreiseri tālskatī.

— Kādas tam tiesības aizturēt krievu kuģi krievu ūdeņos? — Kaštanovs brīnījās.

— Tūlīt uzzināsim! — i kapteinis atbildēja, šķirstīdams jūras kabatas kalendaru.

— Atradu! «Ferdinands» — Austroungārijas kara flotes kreiseris, būvēts 1909. gadā, tik un tik tonnu tilpuma, 10 tāda un tāda kalibra lielgabalu utt., komandā 250 cilvēku, ātrums utt.