Plutonija

Un, lūk, vesela virkne novērojumu dažādās zemeslodes seismografiskajās stacijās un sevišķi manā observatorijā Munku-Sardikā, kur es uzstādīju jaunus, ārkārtīgi precīzus un jutīgus instrumentus dziļas šachtas dibenā kalnu grēdas piekājē, atklāja faktus, kas nesaskan ar Cepricas hipotēzi. Izrādījās, ka zemes kodolam jāsastāv nevis no stipri saspiestām, bet, gluži otrādi, no retinātām gāzēm, kas nedaudz blīvākas par mūsu gaisu un aizņem apmēram trīs ceturtdaļas zemes diametra. Citiem vārdiem — šim gāzveidīgajam kodolam jābūt ap astoņi tūkstoši kilometru caurmērā, tā ka šķidrajām un cietajām kārtām katrā pusē nepaliek vairāk kā divi tūkstoši četri simti kilometru. Bet gāzveidīgā kodola vidū vajadzēja pielaist cieta vai gandrīz cieta ķermeņa — iekšējas, diametrā ne vairāk kā pieci simti kilometru lielas planētas — eksistenci.

— Kā jūs varējāt noteikt šī neredzētā ķermeņa caurmēru? — Borovojs ieinteresējās.

— Ļoti vienkārši. Šis ķermenis atgadījās ceļā tikai to zemestrīču grūdieniem, kuras norisa tieši manas observatorijas antipodos — Klusajā okeānā austrumos no Jaunzēlandes. Ja zemestrīce notika pašā Jaunzēlandē vai Patagonijā, tad tās izplatīšanās tiešajā ceļā cieta ķermeņa nebija. Vesela virkne novērojumu ļāva aplēst šī ķermeņa maksimalos apmērus, protams, tikai līdz tuvinātai noteiktībai.

Tātad novērojumi rādīja, ka zemes iekšienē ir liela telpa, ko aizņem blīvumā no mūsu gaisa maz atšķirīgas gāzes, bet to centrā atrodas iekšējā planēta ar ne vairāk kā 500 km lielu diametru. Visumā šie novērojumi saskanēja ar daudz vecāku zinātnieku hipotēzēm, nevis ar Cepricas pieņēmumiem. Tomēr šādā gadījumā rodas šaubas par visu aprēķinu pareizību smago vielu sadalē zemes garozā. Zemes vidējais blīvums, kā zināms, ir 5,5, bet kalnu iežu blīvums garozas virskārtā tikai 2,5–3,5 un pat mazāk, ja ievēro okeānu ūdeņu lielās masas. Tāpēc zinātnieki atzīst, ka virzienā uz centru jāgulsnējas vielām ar arvien lielāku blīvumu, kas kodola centrā sasniedz 10–11 Bet, ja zemes iekšienē lielu platību tomēr aizņem gāzes ar gaisa blīvumu, starp kurām atrodas maza planēta, tad jāpieņem pavisam citāds blīvuma sadalījums zemes garozā, kas apņem tukšumu ar gāzēm. Es pieņemu, ka garozas vieglā, virsējā daļa ir ap 77 kilometri bieza, smagā, iekšējā daļa ar lielu smago.metālu sastāvu — 2300 kilometri un gāzu iekšējais dobums — 4000 kilometri (ieskaitot arī planētu). Kopā tas līdzinās 6377 kilometriem — zemes radiusam. Ja smagās daļas vidējo blīvumu pieņem 7,8, tad visas zemes blīvums arī būs 5,5, kas atbilst ģeofiziku aprēķiniem.

Uz tāfeles, kas atradās kopējā kajitē, Truchanovs klausītājiem uzrakstīja visus zemes sastāva joslu tilpuma un svara aprēķinus, lai pierādītu savu iecerēto masas sadali. Pieņēmis Cepricas hipotēzi šādā izmainīta veidā, Truchanovs iztirzāja jautājumu, kā radusies atvere, kas savieno zemes virspusi ar iekšējo dobumu, pa kuru no dobuma vajadzētu izplūst saspiestām un karstām gāzēm. Aizrādījis, ka no kosmiskā izplatījuma uz zemi bieži krīt kaut kādi debess ķermeņi, tā sauktie meteoriti, Truchanovs izteica pieņēmumu, ka kaut kad uz zemes nokritis milzu meteorits, kas pārsitis zemes garozu 2377 kilometru biezumā un palicis iekšpusē, pārvērzdamies par planētu Plutonu. Pierādījumam par šāda kritiena iespējamību viņš norādīja uz milzīgo ieplaku Arizonas štatā, Ziemeļamerikā, sauktu par meteorita krāteri, kas atgādināja liela meteorita kaut kad izsistu bedri, spriežot pēc ieplakā atrastajām šķembām. Bet šim meteorītam neizdevās garozu ielauzt, tas atlēca un droši vien iekrita Klusajā okeānā, kamēr Plutons pārlauza garozu un palika iekšpusē.

— Kad šī katastrofa notika? — klausītāji vaicāja.

— Ne vēlāk par juras periodu, spriežot pēc tā, ka iekšējā dobuma ekspedicijas aizsniegtajā visattālākajā daļā atrasti juras laikmeta faunas un floras pārstāvji, kas pārvietojās šai dobumā no zemes virsmas pēc atveres izveidošanās, gāzu izplūšanas un iekšējā dobuma atdzišanas. Bet vēlāk tādā pašā ceļā turp pakāpeniski pārvietojās krīta, terciārā un kvartarā perioda fauna un flora, iepriekšējo laikmetu atnācējus[15] pamazām atspiežot dobuma dziļumos.

Kamēr Nansena Zemi stindzina ledāji, iekšējais dobums bija garantēts, ka tur no zemes virspuses neiekļūs tagadējās floras un faunas pārstāvji. Un tikai divdesmitā gadsimtā cilvēks jūsu personā drosmīgi pārvarēja šo šķērsli un iekļuva noslēpumainajā zemē, kur, pateicoties pastāvīgam klimatam un dzīves apstākļiem, brīnišķi saglabājušies floras un faunas pārstāvji, kas no zemes virsmas jau sen izzuduši. Jūs atklājāt šo paleontoloģisko muzeju, par kura esamību es nevarēju pat iedomāties.

— Jūs lieliski attēlojāt iekšējās virspuses apdzīvotību, — aizrādīja Kaštanovs, — kaut gan paleontologi varbūt atradīs jūsu pieņēmumos arī apstrīdamas vietas. Bet es vēl gribētu jautāt, kur pazuda zemes garozas gabali, kas radās, izsitot caurumu?