Plutonija

Deviņpadsmitajā gadsimtā visvairāk piekritēju bija hipotezei par zemes ugunīgi šķidro kodolu saskaņā ar Kanta-Laplasa teoriju. Tās aizstāvji strīdējās tikai par vienu jautājumu: cik bieza ir zemes cietā garoza. Vieni atzina par pietiekamu četrdesmit-piecdesmit kilometru biezumu, citi to rēķināja simts kilometru, bet vēl citi par 1275–2200, tas ir, no vienas piektdaļas līdz vienai trešdaļai zemes rādiusā. Tomēr šāds zemes garozas biezums ir pretrunā ar zemes vulkāniskajām un ģeotermiskajām parādībām, tāpat kā tām ir pretrunā hipotēzē, ka zeme ir pilnīgi atdzisis ciets ķermenis. Tāpēc biezās garozas aizstāvji pieņem kā korektivu, ka garozā vēl saglabājušies atsevišķi izkusušas masas baseini, kas tad arī ir vulkānu perēkļi.

Tāpēc deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē daudz piekritēju guva ceturtā hipotēzē, kas izskaidroja, ka zemei ir cieta, ne visai bieza garoza, ciets kodols, bet vidū biezāka vai plānāka izkusušu iežu kārta, tā dēvētā olivina josla.

Cieto kodolu pieļauj aiz tā iemesla, ka tuvu zemes centram milzīgā spiediena rezultātā visiem tur esošajiem ķermeņiem, neraugoties uz augsto temperaturu, kas daudzkārt pārsniedz to kušanas temperaturu (pie normālā spiediena), jābūt cietiem.

Zemes garoza sastāv no vieglākiem iežiem, bet olivina joslā sakopoti smagākie, ar olivinu un dzelzi bagātie ieži. Pašā kodolā pārsvarā vissmagākās vielas, piemēram, metāli. Domā, ka dzelzs meteorīti, kas galvenokārt sastāv no niķeļa dzelzs, ir planētu kodolu šķembas, bet akmens meteoriti, kas sastāv no olivina un citiem dzelzs bagātiem minerāliem ar niķeļa dzelzs ielāsmojumiem, sniedz priekšstatu par olivina joslas vielu sastāvu.

Šai hipotezei ari patlaban ir daudz piekritēju, bet ar to par pirmo vietu sacenšas vēl otra — Ceprica hipotēzē, kas jaunā formā atdzīvinājusi Leslija un citu astoņpadsmitā gadsimta beigu un deviņpadsmitā gadsimta sākuma zinātnieku mācību.

Šī hipotēzē izriet no tā fizikas likuma, ka pie augstām temperatūrām, kādām noteikti jābūt zemes dzīlēs, visiem ķermeņiem jābūt gāzveidīgiem, neraugoties uz lielo spiedienu.

Jums zināms, ka pastāv tā dēvētā gāzu kritiskā temperatūra, pie kuras tās nesaraujas un nepārvēršas šķidrumā ne zem kāda spiediena. Nav šaubu, ka zemes centrā šī kritiskā temperatūra daudzkārt pārsniegta. Tāpēc pašam kodolam jāsastāv pat no tā sauktajām vienatoma gāzēm, kas jau zaudējušas savas raksturīgās ķīmiskās īpašības, jo augstās temperatūras iedarbībā to molekulas jau sadalījušās atomos. Šo kodolu apņem virskritiskā stāvoklī pārkarsētu gāzu kārta, ko savukārt apņem parasto gāzu kārta.

Tālāk seko šķidrā josla — vielas izkusušā stāvoklī, tad bieza šķidruma josla, kas līdzīga lavai vai darvai, un vēl viena josla, — pāreja no šķidruma cietā vielā, tā dēvētajā latenti plastiskajā stāvoklī, ko pēc konsistences var pielīdzināt kurpnieku piķim.

Beidzot virspusē sastopam cietu garozu. Visas minētās kārtas, protams, krasi neatdalās cita no citas, bet ir saistītas ar pakāpeniskām pārejām, tāpēc, zemei kustoties, šīs joslas nevar sajaukties, iespaidot paisumu un bēgumu vai zemes ass pārvietošanos. Par zemes garozas biezumu pastāv domstarpības. Zviedru ģeofiziķis Areniuss domā, ka gāzveidīgais kodols aizņem 95 % zemes diametra, ugunīgi šķidrās kārtas 4 %, bet cietā garoza tikai 1 %, tas ir, apmēram sešdesmit četri kilometri bieza.

Citi tomēr atzīst, ka garoza ir daudz biezāka — astoņdesmit, simts un pat tūkstoš kilometru. Tomēr plānāka — ne vairāk kā sešdesmit, simts kilometru bieza garoza labāk atbilst vulkanisma, kalnu izcelšanās, ģeotermiskajām un citām parādībām.

Jūs redzat, ka šī hipotēzē atdzīvinājusi Leslija un citu mācības, tiesa, bez iekšējām planētām un ārējām atverēm, attaisnojusi pat Sīmesa uzskatu par koncentriskajām sfērām. Tomēr par zemes dzīļu apdzīvotību, pastāvot tik augstai temperatūrai, kas sadala pat gāzu atomus, protams, nevarēja būt ne runas.

— Un tomēr tās ir apdzīvotas! — Kaštanovs iesaucās. — Un, rīkojot uz turieni ekspediciju, jūs taču cerējāt uz to apdzīvotību?

— Pilnīgi pareizi. Un tagad es pāriešu pie savas hipotēzēs iztirzājuma, — Truchanovs atbildēja. — Es jau sen esmu Cepricas hipotēzēs piekritējs un izdarīju novērojumus un aprēķinus tās tālākai attīstīšanai un pamatojumam. Novērojumi skāra pievilkšanas spēka aplēsumus, ģeomagnetiskās parādības un zemestrīču izplatīšanos.

Kā zināms, zemestrīču viļņi izplatās ne vien pa zemes cieto garozu, bet arī trešā ceļā cauri zemes dzīlēm. Tāpēc, ja zemestrīce izceļas pie mūsu antipoliem, jutīgi instrumenti uztver divu grūdienu sērijas — sākumā tās, kas iet īsāko ceļu, pa zemes diametru, bet pēc tam tās, kas izplatās zemes garozā, pa zemeslodes periferiju. Satricinājumu izplatīšanās ātrums atkarīgs no vides blīvuma un vienveidības, un no šī ātruma var secināt vides sastāvu.