Parmainu veji

«Paldies, draugs, bet, ka redzat, jusu pakalpojumi vairs nav vajadzigi,» es pasmaidiju. Miteks, atbildot, neveikli atsita zobus.

– Hataso. Kur tu dosies? – milzis jautaja, redzot, ka piecelos no sedekla un dodos uz izeju.

– Daramas lietas, Mitek, daramas. Svarigi un steidzami. Ja velaties, es jums pastastisu velak.

Miteks energiski pamaja ar galvu.

«Ar nosacijumu, ka es atgriezisos velreiz,» pie sevis nodomaju, bet uzreiz aizdzina sis pesimistiskas domas. Tagad tam nav jegas.

* * *

Interesanti ir ari tas, ka sapnis, kas lika man pamosties, viegli var izradities pravietisks. Galu gala cilveks, kuram uzbruka iguanodons, biju… es. Tiesa, situacijas trakais raksturs slepjas apstakli, ka, baidos, man nav lemts atrasties virspuse. Ja, esmu pieradis pie metro, ari seit jutos labi.

Un tomer miegs man nedeva atputu. Nez kapec man skita, ka tas nekada gadijuma nav manas mezonigas izteles rezultats.

Kad es ierados Pjotra Daniliha telti, visas domas par briesmigo zalo briesmoni izgaisa fona. Diemzel es nevareju tos pilniba izmest no galvas. Atceroties demoletaja noradijumus, es nepazinoju par savu ierasanos ar zvana palidzibu, bet vienkarsi devos ieksa.

Pjotrs Danilihs, ka es domaju, jau bija kajas.

– Ak, Oleg, tas esi tu! – spragstvielu tehnikis tikai uz sekundi pacela acis, lai paskatitos uz mani, un atgriezas pie sava biznesa. Tagad vins rosijas kaste, uz kuras bija uzzimets galvaskauss. Visticamak, vins gatavoja savas spragstvielas. – Un tu tomer esi pirmais. Es tiesam to negaidiju. Pat mani puisi vel nav ieradusies. Ej, paker savu ieroci, kamer esi pie ta, kada jega teret savu laiku?

Bet tas ir diezgan divaini, ka es ierados pirmais. Man likas, ka tad, kad atbrauksu, visi jau bus klat. Bet ne!

Bet varbut es uztraucos par velti? Kas vainas, ka citi nedaudz kavejas? Tas varetu viegli notikt. Mes visi esam cilveki, un mes visi medzam kludities.

Un seit ir Fomics. Vins guleja uz koka kastes, no kuras, man skiet, nekad nebija izgajis, un klusi snaca. Butu jauki vinu tagad nobiedet, bet tad tu no vina dzirdesi pietiekami daudz lietu, ka uzreiz nozelosi izdarito. Ausis saritinasies un neizgriezisies, un tas ir tikai labakaja gadijuma. Ne, labak ar vinu nejokot velti. Fomics drosi vien bus nelaimigs, ka es vinu pamodinasu, un patiesiba es vinam todien jau otro reizi prasisu lozmeteju.

Savadi, bet vins neizteica neko citu ka vien neskaidru murminasanu. Acimredzot Pjotrs Danilihs vinu bridinaja, ka es naksu. Citadi mana nabaga galva butu lijusi visizveligakie lasti. Fomics, par to iedevis lozmeteju un paris zurnalus, vel mazliet nomurminaja un atkal apgulas uz kastes. Vins ir viegls guletajs, ja nedaudz pieskarsies vinam, vins tulit pamodisies. Tatad var teikt, ka musu ieroci ir samera drosi.

Atgriezoties pie Pjotra Daniliha telts, es redzeju, ka vina komanda jau ir pilna sastava. Un pilna kaujas gataviba. Pietruka tikai Ostapa. Drosi vien vins driz ieradisies.

Pjotrs Danils mani iepazistinaja ar savu komandu. Neviens nevienu no spridzinatajiem nesauca varda, tapec viniem bija iesaukas. To, kurs bija mazakais gan auguma, gan miesasbuves zina, sauca par Tow. Veseligakais un bardainakais ir Lesijs. Tas, kuram uz vaiga bija tetovejums, pelniti nesaja iesauku Jaguars – galu gala si raiba kaku dzimtas parstavja seja bija tetoveta. Nu, pedejais, gerbts oranza kombinezona, ko pirms holokausta parasti valkaja vai nu kanalizacijas stradnieki, vai viesstradnieki, sauca par Suharemu.

«Nu, tagad, kad esat satikusies un visu zinat, mes varam doties cela,» sacija Pjotrs Danilihs, uzmetot mugursomu uz pleciem.

– Pagaidiet, ka ar Ostapu, vins nenaks mums lidzi? – Es biju parsteigts.

– Kapec, vins iet. Neuztraucieties, Oleg, mes vinu sagaidisim Novocerkasska. Vinam ta bus ertak.

Es paraustiju plecus. Labi, pie Novocerkaskas, tatad pie Novocerkaskas.

Tomer sis Ostaps man isti nepatika. Vins bija kaut ka aizdomigs, divains un neuzticams, vismaz ne man. Bet, ta ka Pjotrs Danilihs vinam tic, man nekas cits neatliek, ka palauties uz demoletaja instinktiem. Cik pazistu Pjotru Danilihu, vins vienmer ir spejis saprast cilvekus.

Tunela sakuma, kas veda uz Spasskaya pusi, mus gaidija divas rokas masinas. Tas speciali mums tika atvestas no «Aleksandra Nevska laukuma». Ta ka viena ratinos vareja izmitinat tikai cetrus cilvekus, un musu grupa, ja rekina ari Ostapu, kurs vel nebija klat, sastaveja no daudz lielaka cilveku skaita, tad bija divi spekrati. Katra no tiem uz augsta lakta karajas laterna ar sveci ieksa, lai tuneli butu vismaz kada gaisma.

Es, Pjotrs Danilihs, Lesijs un Jaguars iekapu pirmaja ratina, bet otraja vieta ienema attiecigi Sukhari un Paklya.

– Nu, Oleg, atbildi man, vai tu esi kadreiz braucis ar tadu kolosu? – Lesijs jautaja.

«Nu, man kaut ka nevajadzeja,» es atzinu.