Parmainu veji

– Olegs! – Zinaida Mihailovna peksni kluva barga. Vai es sasaldeju kaut ko papildus? – Cik reizes esmu lugusi nesaukt mani varda? Vienkarsi sauc mani par Zinas tanti. Un ko darit, ja skiet, ka vini nav radinieki?

«Patiesiba tas ta ir. Nevis radinieki, mes esam ar jums. Varbut mans otrs vecvecvecmaminas svainis bija tava vecteva vecvecmaminas bralameita, tacu vesture par to kluse.

– Nu, saproti, es nevaru tevi saukt par Zinas tanti. Atvainojiet, protams, bet tas ir kaut ka…

– Amorali, tu doma?

– Ne, es nevaru, tas ari viss. Es vel neesmu gatavs, tas prasa laiku.

– Ar tevi viss skaidrs! – Zinaida Mihailovna pasmaidija, bet, man likas, nedaudz saspringta. – Zini, tu man tikko atgadinaji par sevi studentu gados. Es izmantoju to pasu ieganstu, lai noraiditu to puisu sasniegumus, kuri man nepatika. Tie bija labi laiki. Un cik daudz jauniesu mekleja vismaz piliti no manas uzmanibas…

– Zinaida Mihailovna! – Es jutu, ka, ja nepartraucu sarunu biedru, sis atminas varetu ilgt loti ilgu laiku.

– A? Kas? Ak, Olezik, piedod, es par kaut ko domaju. Un kapec mes te stavam? Nac ieksa, nac ieksa.

Zinaida Mihailovna atvilka telts atloku un pec tam, kad biju ieksa, vina pati iegaja ieksa. Vinas izklaidiba mani neparnema, bet es centos tam nepieskirt nekadu nozimi. Galu gala vinai jau ir pari septindesmit…

«Piedod, es nevaru jus ne ar ko palutinat, lai ka es to gribetu, jus saprotat,» saimniece vainigi atmeta rokas.

– Viss kartiba, es neesmu izsalcis.

Seit es mazliet meloju, es biju izsalcis. Pirms dosanas uz sejieni es nez kapec neuztraucos nedaudz uzkost. Bet es drosmigi iztureju, jo ipasi tapec, ka izsalkums nebija tik specigs.

– Nu, Olezik, kapec tu kluse? Pastasti man, ka ir tur, Ladozhskaya, vai viss ir labi?

Izstastiju visu ta, ka ir, bet ta ka zinu nebija daudz, atlavos nedaudz melot. Un viena mirkli es tik loti aizravos, ka nevareju apstaties. Un Zinaida Mihailovna klausijas un smejas, kad es runaju par kadu smiekligu atgadijumu, un vaideja, ja mes runajam par kaut ko nepatikamu.

– Un ka tev iet? – jautaju, pabeidzot savu stastu.

– Mums ir? Ja, ka parasti. «Peksni Zinaida Mihailovna apklusa, vinas lupas triceja. – Tas ir tikai…

– Tikai ko? – Es nopietni nobijos.

– Masas trukst.

It ka man butu iesperis zibens. Nevar but!

– Ka tu pazudi, kur tu pazudi?

– Es… es nezinu. Tas notika pirms trim dienam. Pabarojusi cukas, Masa pienaca pie manis un teica, ka velas uz tirgu. Vina baidijas iet vienai, un cels bija gars, tapec vina panema Sasku sev lidzi. Jus drosi vien vinu pazistat, vins ir tik kupls, sartiem vaigiem, maza auguma… «Es pamaju ar galvu, sakot: es vinu pazistu, turpiniet.» «Vini abi aizgaja.» Un vini joprojam nav atgriezusies.

Es redzeju, ka Zinaidai Mihailovnai bija vajadzigas milzigas pules, lai neizplustu asaras, tacu vina labi turejas.

Eh, Masa, Masa! Un kapec tev vajadzeja iet uz tirgu? Un es atradu kadu, ko izveleties par savu kompanjonu! Sasa. Ko, vai vins spes tevi aizsargat, ja kas?

Un tagad varbut abi vairs nav dzivi. Esmu gandriz parliecinats, ka Masas un Saskas pazusana ir «sarkano» darbs. Un, zinot tos, jus varat sagaidit sliktako.

Protams, es savas domas neizteicu skali – Zinaida Mihailovna jau tagad jutas drankigi.

– Vai vini kadu sutija vinus meklet?

– Ja, viena grupa devas uz Spasskaju. Atgriezoties vina sacija, ka neviens no tirgotajiem vinus stacija nav redzejis. Izradas, vini pat netika lidz tirgum.

Es par to domaju. Es nevaru pateikt, kas tiesi. Drosi vien par Masu, bet varbut ne par vinu. Ta mes ar Zinaidu Mihailovnu desmit minutes sedejam pilniga klusuma, katrs domajot par savu.

Tad peksni mana kolege, it ka iznakusi no apjukuma, uzsita sev pa pieri, izdarot pikantu popsu un teica:

– Es pavisam aizmirsu par cukam! Vini drosi vien tur bada, nabaga biedri. Olezik, ejam.

Zinaida Mihailovna izsteidzas no telts. Par cuku baribu, es uzmineju. Redzams, ka pec Masas pazusanas uz vinas pleciem guleja «plakstera» aprupetajas atbildiba. Zinaju, ka Zinaida Mihailovna driz atgriezisies, tapec lenam devos uz aploku. Viss bija tapat ka agrak, tikai milais paris jau bija pabeidzis savas milas lietas un tagad snaca sturi. Nogurusi, stradnieki!

No talienes ieraugot sievieti ar izlietni, cukas sasparojas un priecigi nurdeja, gaidot dzires. Zinaida Mihailovna piegaja pie mazakas pildspalvas un ieleja trauka saturu sile. Tad vina man kliedza:

«Es tagad atversu starpsienu, cukas ielidos ka siseni.» Parliecinieties, ka Hektors nav viens no pirmajiem, labi?

Hektors ir smagakais cukas no visiem seit esosajiem. Ir gandriz neiespejami vinu neatrast puli. Bet vinam bija vel viena identifikacijas zime – uz saniem ar neizdzesamu krasu bija nokrasots burts «G». Hektors sava auguma del bija ari rijigakais starp visiem saviem radiniekiem, tapec, ja vinam lava est pirms citiem, vins to visu apritu.

– Ko es varu darit? Es vinu neturesu.

– Padoma kaut ko.

Zinaida Mihailovna pacela starpsienu, cukas metas pie ediena. Ballite ir sakusies.

3. nodala. TNT ir paveicis daudz lietu

TNT ir maisijuma produkts