Parmainu veji

Tomer nevajadzeja jautat. Pats pasakuma varonis jautra soli devas mums preti. Panacis komandieri, vins atri noburkskeja, it ka zinotu:

– Atvainojos, ka kaveju, es nedomaju, ka ieradisies tik atri.

– Un ko tu visu so laiku dariji? – jautaja Pjotrs Danilihs.

«Es ludzu,» Ostaps atbildeja. – Man pasam, jums un veiksmigai operacijas pabeigsanai.

– Skaidrs. Apsedies, ir laiks doties.

Sasedamies savas vietas tapat ka pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Lesija vieta bija Pjotrs Danils un Jaguars. Paklja un Ostaps parnema kontroli par otro ratinu.

Mes devamies talak. Ta ka Ostaps bija jagaida diezgan ilgi, musu motorvagoni brauca atrak neka parasti. Un visi kluseja, it ka butu piepildijusi muti ar udeni. Ta ka tagad biju nomainits, vadot ratinus, es uzmanigi ieskatijos aizmugures tumsa, gaidot, ka no turienes varetu izlekt kadas radibas. Jau kops piecpadsmit gadu vecuma es zinaju, ka tuneli ir vairak vai mazak drosi. Man teica, ka visi celi un caurumi, no kuriem mutanti var ieklut musu zara, ir nojaukti vai aizsprostoti. Tacu nekad nevareja izslegt iespeju, ka radijumi varetu atrast veidu, ka seit noklut.

Par laimi, mes driz nonacam Aleksandra Nevska laukuma stacija, un es atdzivojos, paskatijos stacijas vestibila. Lai gan esmu seit bijis vairakas reizes, joprojam braucu cauri, tapec man nebija laika apskatit visas tas atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aiznemtas ar ratinu vadisanu, butu greks neizmantot so iespeju.

– Oleg, vai tu zini sis stacijas vesturi? – Pjotrs Danilihs pagriezas pret mani un pat nedaudz paleninaja ratinu atrumu.

– Nu ja, nedaudz.

«Tad laujiet man jums pastastit.»

Protams, no manas puses nebija nekadu iebildumu. Man patik macities kaut ko jaunu. Un nav civilizeti atteikt cilvekam, kad vins velas tev kaut ko pastastit, it ipasi, ja tas ir Pjotrs Danilihs. Taja pasa laika mes apstajamies, lai panemtu partraukumu.

– Izskatas ta… «Aleksandra Nevska laukums-2», kur mes sobrid atrodamies, ir dzila kolonnu stacija. Tas dzilums ir aptuveni 60 metri.

Stacijas iekspusi veido divas arkades apvienotas kolonnu rindas ar slipam malam apaksa. Galerija, kas izklata ar baltu marmoru, zinama mera atgadina senas krievu nocietinatas pilsetas muri. Velvju un lampu rievojumu soli, ka redzams, nesakrit, tadejadi uz stacijas griestiem veidojas divains enu raksts. Par to man stastija viens no draugiem, es pats to nekad nebutu uzminejis. Tas pasas lampas izgaismo sanu zales. Trases sienu pamatne ir apdarinata ar puletu granitu. Pasas sienas ir izklatas ar dekorativiem paneliem, kas izgatavoti no apzimogotiem aluminija elementiem. Viena uz otras uzliktas zelta krasas ziedlapinas atgadina militara kedes pasta «zvinus». To zelta krasu shema lieliski sadereja ar balto marmora karnizi. Diemzel, ka pats redzat, gandriz visi sie svari tika atnemti, augsa bija palikusas tikai tris rindas – acimredzot vini nevareja tam tikt. Kam tie bija pielagoti – velns zina, bet man skiet, ka tie bija veltigi…

Patiesam, berniba es vienmer sis zelta plaksnes salidzinaju vai nu ar zivju zvinam, vai ar seno krievu karotaju brunam. Un tagad… tagad uz mums skatijas kailas pelekas raupjas sienas.

«2004. gada,» turpinaja Pjotrs Danilihs, «stacija tika nomainits apgaismojums – dienasgaismas spuldzu vieta tika uzstaditas natrija lampas, tapec stacija zaudeja daudz sava skaistuma. Laika gaita kedes pasts parstaja spidet. Jus drosi vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispar nav izgaismota, nevienam nav vajadziga…

Stacijas gala ipasa nisa, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzets uzstadit Aleksandra Nevska bronzas skulpturu. Tas autoram vajadzeja but kadam Gorevojam, tacu lidz stacijas atversanai skulptura nebija pabeigta. Velak kads cits telnieks Akimuskins, skiet, uznemas Aleksandra Nevska tela veidosanu. Bet ari sie plani man nezinamu iemeslu del neizdevas istenoties, un skulpturai speciali sagatavota nisa ir tuksa,» stastu nosledza Pjotrs Danilhs.

Interesanti interesanti. Es nezinaju daudz no ta, ko man stastija Pjotrs Danils. Un es pat pielauju, ka kads no vina komandas to vareja nezinat. Piemeram, Lesijs klausijas komandieri ar atvertu muti. Un Jaguars, ka man skita, izradija interesi par savu stastu.

Aiz mums paradijas vel viens tunelis. Nonacam Ligovka, tas ir, Ligovska prospekta stacija. Seit mes dezurejam kopa ar Juru. Turpat gala, kur beidzas platforma, ka barikadem sakrauti smilsu maisi, un tiem virsu lozmetejs. Tas ir vecs, it ka no pilsonu kara, tacu tas filme ka jauns un nekad nav palaists nepareizi.

Seit mums bija japarsezas vilciena. Ta ka sodienas dezuranti ieradas ari no Ladozskas, vini izmantoja rokas masinu, un tagad vinu automasina blokeja musu celu. Tapec mes nedevamies no sevis, lai nonemtu vinu ratinus no musu cela, bet vienkarsi parvietojamies.