Ņujorkas pazemes noslēpums

Maiks nosprauslojās. — Patiešām ir kāds nosacījums. Frederika kungs sacīja — viņš dāvinot to naudu tāpēc, ka nespējot atcerēties iepriekšējo reizi, kad būtu tik jauki pavadījis vakaru ārpus mājas kā šoreiz. Viņš apgalvoja, ka tas esot Ēzopa fabulas nopelns.

—   Lugas? Bet mēs taču visu sabojājām!

Ralfijs sašķobīja lūpas, lai apspiestu smīnu.

—   Frederika kungs tā vis nedomā. Viņš teica, ka skolas koncerti tiekot rīkoti jau divdesmit gadus pēc kārtas un viņš nevarot tos ciest. Viņš apgalvo­ja, ka nekad neesot tā smējies un par to esot jāpa­teicas vienai personai. Viņš sacīja: ja mūsu klase paņems šo personu līdzi uz Ņujorku, tad tā nauda ir mūsu.

Man asinis sastinga dzīslās.

—   Evansa kungs sacīja, ka tas būtu jauki, —

Ralfijs turpināja. — Evansa kungs izteicās, ka neredzot iemeslu, kāpēc tik mierīgu un labi audzi­nātu bērnu kā Džoels nevarētu ņemt līdzi.

Man kļuva nelabi…

4

Nav īpaši smalki vērot Ņujorkas Jenkiju spēli ar Toronto Zilajiem Sīļiem, ja, tribīnēs sēžot, jātur rokā lāčuks.

Taču viss pārējais bija līmenī. Saule staroja par skatītāju vietām. Apkārt valdīja nerimstošs trok­snis — līdzjutēji ar saucieniem uzmundrināja spēlētājus. Viegls vējš cēli plivināja lielo karogu laukuma malā un patīkami atsvaidzināja mūsu sejas. Nāsīs sitās kukurūzas un desiņu smarža. Un pati spēle bija saspringta un satraucoša.

Vai kāds varētu vēlēties ko vairāk?

Neviens, tikai Maiks.

— Klau, Rikij! Nu ir tava kārta aizjozt pēc pāris desiņām!

Buuums! Šo sitienu es neredzēju, jo Maiks tieši šajā brīdi iegrūda man dunku sānos. Toronto komanda ieguva punktu.

Draudzēties ar Maiku ir bīstami. Viņš domā, ka vārds "neiespējami" attiecas uz visu to, ko pieaugušie cilvēki negrib ļaut bērniem izmēģināt. Piemēram, uz žonglēšanu ar zāģiem. Ikviens pieaugušais apgalvos, ka žonglēt ar zāģiem nav iespējams, un viņam, protams, bus taisnība.

Ja kāds pateiktu Maikarn, ka nav iespējams žonglēt ar zāģiem, viņš izstaigātu visas Džeimsvi- las garāžas un aizņemtos zāģus, pēc tam atrastu vietu, kur iekasēt ieejas maksu, un tad visus kaut kā pārliecinātu, ka to visu esmu izdomājis es.

Viņš ir drusku garāks par mani. Un viņa krosenēm piemīt kāda īpatnība — abas nekad nesader kopā. Kreisās kājas kurpe allaž ir citā krāsā nekā labās kājas, pie tam viņam pieder vairāk apavu pāru, no kuriem izvēlēties īsto, nekā man ir komik­su grāmatiņu. Vismaz tā šķiet. Dažkārt man gribas, kaut viņa kurpes saskanētu ar viņa spilgtā un puķainā havajiešu krekla krāsu. Kad Maiks aizdrāž garām uz skrituļdēļa, man sāk sāpēt acis. Maikam ir ari tāds ērmots sminiņš un iesarkani mati, tāpēc nevienu, kurš viņu redzējis, nepārsteidz nekas, ko viņš dara. Laiku pa laikam Maika izdarības cilvēkus satracina, bet pārsteigt gan nepārsteidz.

—    Es gribu skatīties spēli, Maik. Pagaidi, kamēr tas desiņu čalis nāks garām.

—  Lai viņš vēlreiz varētu iemest desu man klēpī un vēl apņirgt mūs par mūsu beisbola cimdiem? Nu nē, paldies!

Laikam gan mēs patiesi izskatījāmies jocīgi. Katram no mums divdesmit trijiem vienā rokā bija uzvilkts beisbola cimds, ar otru mēs ēdām kukurūzu. Pat Evansa kungam bija cimds. Nekad taču nevar zināt, kad spēlētājs kļūdīsies un bum­ba ielidos tribīnēs. Skaidrs, ka mēs izskatījāmies muļķīgi, un, kas nu ir, tas ir, beisbola cimdi aiz­ņēma prāvu vietu ceļasomā. Taču tādu spēli kā šī var dabūt redzēt tikai vienreiz mūžā.

Pat Džoels nespēja nosēdēt mierīgi. Un viņu jau nu tikai īpašs gadījums var satricināt.

Vērot spēli bija tik satraucoši, ka nejutāmies noguruši. Tādiem mums gan vajadzēja būt. Bija trešdienas pēcpusdiena. Lai paspētu uz spēli, mēs torīt pulksten piecos ar autobusu bijām devušies uz Džeimsvilas lidostu, atlidojuši līdz lidostai La Guardia, kas atrodas starp Kvīnsu un Bronksu Ņujorkā, un tad ar pil sētas vilcienu aizbraukuši līdz mūsu viesnīcai Longailendā. Pēc iekārtošanās vies­nīcā atkal kāpām vilcienā un izbraucām cauri Ix>ng- ailendai, tad ar metro un autobusu aizkūlāmies līdz spēles vietai.

Satraucošs patiesi bija itin viss. Vairums no mums lidmašīnā kāpa pirmoreiz. Ralfijs miljoniem reižu rikšoja uz tualetes telpu lidmašīnas pakaļgalā. Izskatīgas stjuartes apmīļoja Džoelu un viņa dumjo lāčuku. Kad vien es teicu, ka esmu Džoela brālis, viņas nočivināja: " Tas ir jauki!" — un, nelikdamās par mani ne zinis, samīļoja viņu vēlreiz. Es zināju, ka Džoels nemaz nav tik izbijies, kā viņš tēlo.

Kad lidojām pār pilsētu, pieplakām pie ilumi­natoriem. Kad laineris pagriezienā sasvērās uz sāniem, mums šķita, ka debesskrāpji saskrāpēs lidmašīnas vēderu.

Ņujorkā mēs braucām ar autobusu un metro, un Evansa kungs teica, ka viņam esot grūti izlasit uzrakstus uz sienām, tāpēc viņš mums neizskaidro­ja, ko visi tie vārdi nozīmē. Mūs pavadīja ari Tomsona kundze un Bredlija kundze, taču viņas tik ļoti nervozēja, ka visu laiku uzsmaidīja visādiem nevīžīga paskata ļaudīm, un arī viņas ar mums neapsprieda to, kas rakstīts uz sienām.