Ņujorkas pazemes noslēpums

Un kas notika? Viņš vis mierīgi negaidīja aizkulisēs, kā bija paredzēts, bet dziedāja no turienes! Publikas tuvums Džoelu bija tik loti satraucis, ka viņš piespieda sev klāt lāčuku un dziedāja tā, it kā sirds viņam plūstu pāri.

Sarežģījumus radīja tas, ka viņš neprata dzies­mas vārdus, jo nekad iepriekš pat nebija mēģinājis to dziedāt. Brālim prātā bija aizķērusies tikai pir­mā rindiņa, un to nu viņš arī atkārtoja. Kad mēs jau dziedājām otro rindu "Tad, kad jauna diena aust", viņš turpinaja "Rau, vai redzat jūs?". Nu tieši kā sabojāta plate! Un, tā kā viņš bija nobijies, viņš dziedāja skali.

Skatītājiem bija ko brīnīties, jo viņi Džoelu neredzēja un nespēja aptvert, no kurienes nāk mūsu dziedāšanas sacensības.

Mēs pārgājām pie rindiņas "Ko tik lepni sveicām mēs", bet viņš joprojām turējās pie "Rau, vai redzat jūs?". Un brēca vēl skaļāk. Viņš gandrīz pārkliedza mūsu "Tad, kad rieta stari dziest".

Visi klasesbiedri skatījās uz manu pusi, un tuvākie bakstīja man ribās, bet es neko nespēju darīt. Vienīgi mēs paši varējām dziedāt skaļāk. Dziedāšanas vietā nu sākās īstas aurošanas sacen­sības.

Mums preti raudzījās draudzīgas sejas, it kā skatītājiem mūsu dziedāšana patiesi ietu pie sirds. Pat vecā Frederika kunga, mūsu pilsētas drūmiķa, vaigu rotāja smaids. Frederika kungs ir vecs, pen­sionēts bankas darbinieks, viņš necieš bērneļus, suņus, saldējumu, smieklus un ari citas labas lietas. Lielāko daļu laika viņš pavada, sēžot uz terases un sargājot savas mājas zālienu no tā drosminieka, kurš uzdrīkstētos to šķērsot. Man liekas, skolas koncertus viņš apmeklē tādēļ, lai labi iepazītu bēr­nus, — ja nu kāds viņam nočieptu pārīti skābu ābolu, viņš zinātu, pie kura bērna vecākiem iet sūdzēties.

Beidzot Džoela pēdējais "Rau, vai redzat jūs?", kuru viņš bija dziedājis tieši piecas minūtes, bei­dza atbalsoties sporta zālē. Priekškars aizvērās, un mēs varējām gatavoties izrādei. Es dabūju vēl pārīti dunku ribās par Džoela "priekšnesumu", un tad mēs visi sākām drudžaini darboties.

Džoela seja vēl bija bāla no briesmīgās dziedāšanas, tāpēc es viņam ļāvu paturēt lāčuku,

kad mēs abi vilkām virsū ēzeļa kostīmu.

 * *

—   Lūgtumis lūdzos, labo ser, jele palīdziet manim nest šo nešļavu, citādi, es bīstos, manim pēdīgā stundiņa klātu, — es sacīju. Un gaidīju, lai Maiks, kurš tēloja zirga priekšgalu, atbild. Ralfijs bija viņu kopējā zirga pakaļgals.

—   Lūdzies, cik vien tevim tīkas, jauko ēzelīt! Manim dzivē dots augstāks stāvoklis nekā nešļavu nesējam lopam.

Nav viegli kaut ko redzēt caur ēzeļa maskas acīm. Tomēr, skatīdamies vingrošanas zālē, es ie­raudzīju savu tēvu. Viņš mammai atdarināja mūsu runāšanu. Es jau viņu par to nenosodu. Viņš taču bija dzirdējis, kā es spoguļa priekšā stundām ilgi vingrinos. Mamma iebakstīja viņam sānos.

—   Bet, labo ser, jūs tak esat tik spēcīgs, — es teicu, cik vien pārliecinoši spēdams. — Un es esmu tik kusls. Pietiktu ar mazu drusciņu jusu spēka, lai atvieglinātu manu nešļavu. Un tādam kā es tas gan būtu liels atspaids.

Man vēl tagad nav skaidrs, vai cilvēkam, kurš grib izmantot iespēju kļūt par skatuves zvaigzni, labāk būtu tēlot runājošu ēzeli vai arī koku skatuves aizmugurē. Kokiem nav jāiekaļ teksts. Turklāt koki var stāvēt uz vietas un neraizēties par savu izskatu.

Toties ēzeļiem un zirgiem bija lielas rūpes. Vispirms jau — senatnīgā valoda. Visi tie jele un tevim drīz vien sāk krist uz nerviem. Vienkāršāk būtu teikt: ei, vecīt, paķer manu paunu, kamēr vēl neesmu izlaidis garu!

Pašas lielākās rūpes sagādāja kostīmi. Tie bija taisīti tā, lai divi aktieri, iekšā ielīduši, varētu stāvēt kājās. Tāpēc priekšgalā vajadzēja būt visai pagaram bērnam, lai kakls un galva būtu augstāk. Pakaļgalā īsākajam bērnam vajadzēja būt tikai astes augstumā. Bet lai nu kāds pamēģina staigāt saskaņoti ar svešu pakaļgalu un vēl nest nastu, kas uzkrauta starp abiem, — īpaši jau tad, ja pakaļgals cītīgi stiepj spēļu mantiņu, bet nemaz negrib kustināt koka kastu kaudzi, kura izskatās pēc nāvī­gi smagas kravas. Un tā patiešām arī bija ellīgi smaga.

—   Pieraugi, tu nešķistais kustoņa! — Maiks ņirdzīgi draudēja. — Laid tu manim mieru, citādi es došu tevim tik makten stipru spērienu, ka… poliči tikai pēc trīsdesmit jūdzēm tevi apturēs par ātru­ma pārsniegšanu!

Paldies, Maik, tā nu bija precīza senā valoda! Lisa Higinsa, kura tēloja saimnieku, uzmina Maikam uz kājas.

—     Pēdīgo reizi, labo ser, es lūgtumis lū­dzos… — Kaut kas atsitās pret manu augšstilbu un noripoja lejā līdz potītei. Ledainās izbailes, kas mani sagrāba, sastindzināja arī manu mēli. Kaut nu tas nebūtu tas, ko es iedomājos, es sev teicu.

Šoreiz Lisa uzmina uz manas kājas.

—   Ko tu saki? — zirgs Maiks jautāja.

Lieliski! Tas bija lācis. Mēs bijām iekūlušies

pamatīgā ķezā.