Nosaukts par engeli

– Ka klajas tavai matei? – jautaja viena no satrauktajam, loti zinatkara sieviete apmeram sesdesmit piecus gadus veca. Vinas vards bija Zinaida Fedorovna.

– Viss ir kartiba, neuztraucieties! – Andzelina atbildeja, censoties atri ieskriet ieeja un aizvert aiz sevis durvis, lai izvairitos no turpmakas detalizetas sarunas.

Atri uzkapusi pa pakapieniem uz otro stavu, vina pec inerces izvilka no kabatas atslegu un, iebazusi to durvju sledzene, pagrieza. Noklikskiniet – un tagad jus esat majas.

– Kur tu vazajies, vajag sakopt pec mammas?! – tiesi no slieksna rupji iesaucas virietis ar paraugusu bardu diegu jaka un dzinsos ar nokareniem celiem. Izskatas, ka vinam ir kadi piecdesmit vai sesdesmit, viss nekopts un smirdigs, neatskirams no bezpajumtnieka. Tikai sarkana barda varetu pieradit, ka musu varonei ir genetiska saikne ar so virieti. Ne vina uzvediba, ne vardu krajums, ne izskats nekada veida nebija saistiti ar Andzelinu. Lasitajs var domat, ka tas ir vinas nevertigais tevs. Bet ne, tas ir vinas bralis, kurs ir desmit gadus vecaks, tas ir, vinam ir tikai trisdesmit pieci.

Kapec, dzivojot tados pasos apstaklos, kam ir tie pasi vecaki, jus varat but tik atskirigi viens no otra?

Andzelina bija loti tira, pat parak tira. Vinas perfekcionisms ietekmeja visu apkartejo. Pastaviga tirisana, gatavosana, mazgasana ar rokam vareja izzut vinas smalkas rokas, mazas, ar makslinieka vai pianista tievajiem garajiem pirkstiem. Vina butiba bija maksliniece, bet mes par to uzzinasim velak. Meitene vienmer rupejas par sevi, smerejas ar ellam un kremiem, smarzigiem ka smalks puku rozes zieds.

– Ko tu izskileji, ej jau iztiri! – bralis kliedza.

– Ko, tu esi pilnigi bez rokam? "Es gribetu pati to iztirit vismaz vienu reizi," Andzelina skumji atbildeja.

"Es to nedarisu, tu esi meita, tu esi sieviete, tu dari to."

– Ho-ro-so.

Ieejot maza istabina ar noplucis iekartojumu, acis iekrit spilgti dzelteni aizkari, uz kuru fona izcelas tikai divi prieksmeti – vecs bruns bufete un viengulama gulta, kas parklata ar pukainu segu, nokaltusas zales krasa.

Gulta guleja veca sieviete. Mazs, sauss, krunkains, ar isiem, kupliem, pilnigi sirmiem matiem. Ta bija Andzelinas mate, paralizeta pec dubulta insulta un daleji zaudejusi atminu. Slimiba nevienu nepadara skaistaku. Un kadreiz skaista sieviete, gadiem gulot gulta, parvertas par vecu sievieti. Ta gadas, ta ir rugta dzives patiesiba.

Andzelina klusi piegaja pie gultas un skumji paskatijas uz savu guloso mati.

"Man tik loti sap skatities uz tevi, mammu. Man tik loti pietrukst jusu laipno roku, padomu, ko jus man sniedzat. Man ir tik slikti dzivot bez tevis. Cik arstus esmu apmeklejis, cik asaras esmu nolejis, cik izmisuma teiktas lugsanas visiem dieviem. Kungs, es tik loti gribeju, lai tu izveselotos! Es tik loti par so sapnoju. Ipasi sapigi ir dzirdet, kad tu mani neatpazisti un sauc cita varda. Es vienkarsi nevaru ar to samierinaties. Es gribu, lai man butu mate. Es gribu dzirdet atbalsta vardus, es velos sajust jusu milestibu.

Andzelina klusiba nomainija autinbiksites, uzmanigi pagrieza vinu uz saniem un nolika jaunu palagu. Ar veiklu, apgutu kustibu vina noguldija mammu uz muguras, apsedza ar segu, tad ar gultas parklaju.

"Mes tagad edisim, mammu." Vai tu esi izsalcis? – Andzelina maiga toni jautaja.

– Ne.

"Jums ir jaed, preteja gadijuma jus nekad nepiecelsities."

"Es nekad vairs necelsos."

"Es aiziesu panemt auzu parslu ar bananu."

Atbildot uz to, Andzelina dzirdeja tikai nurdesanu.

"Ka vienmer, mums joprojam ir japieruna vins est. Zinaida Fedorovna atnaks un teiks, ka es tevi nebaroju, un ta ir tikai mana vaina, ka es padariju mammu tik tievu. Un ka es vispar esmu slikta meita un nedrikstu ne uz minuti pamest mammu, to nekad nevar zinat. Un es joprojam eju kaut kur citur, laikam skrienu pec pieludzejiem. Un tas, ka Igors neko nedara un nepieskata, ir normali. Vins ir virietis. Vins tiek prom ar visu. Un vispar vins ir ari vajredzigs, kas nozime, ka jusu pienakums ir vinu pieskatit. Es vinam pieskirtu smadzenu invaliditati par sadu uzvedibu dzive. Dievs, cik es esmu noguris no visiem, gan fiziski, gan garigi.

Labi, es iesu gatavot un est, kurs gan cits to daris, ja ne es. Pirms Andzelina paguva ieiet virtuve, vina dzirdeja parastos, kaitinosos vardus:

– Kas mums ir jaed? – jautaja Igors. Vinu piebalsoja tris kaki, kas naudigi naudeja. Vismilakas un milakas radibas, kas skatas sapratigam acim un ludz edienu. Andzelina atputas pie viniem, vina “dzivoja” ar viniem. “Tu apskauj un glasti pukaino, un atbilde dzirdat vibrejosu murrasanu. Var viniem visu stastit un sudzeties par dzivi. Vini noteikti jus nenodos un nesaks tenkot. Vecakais ir rudmatainais Cupid. Es vinu nosaucu ta, domadams, ka vins mana dzive piesaistis milestibu. Piesaistijis, bet ne istais. Man vienmer ir bijis pietiekami daudz idiotu milestiba. Tacu nekad nav bijusi isti milosi cilveki.