Nosaukts par engeli

Vai tiesam dzivei ir ta vertiba, par ko visi runa? Un kapec dazi ir viegli gatavi no ta skirties, bet citi raujas pie salmiem, lai izdzivotu? Vai varbut joprojam ir karma, un katram ir savs laika limits?

Acimredzot musu varonei vienkarsi nav pienacis laiks pamest so pasauli. Vina leniem malciniem dzera karstu zalo teju ar jasminu, ik pa laikam noslaukot no sejas nepaklausigu sarkanu skipsnu vilni. Meitene saka nomierinaties, jo tricesana apstajas un kruze vairs nedrebeja, kad vina to tureja rokas. Vinas seja bija bala ka papira lapa, un tikai vinas milzigas acis ar garam skropstam un kuplam, avenu krasas lupam izcelas uz fona, ka spilgti plankumi ekspresionisma makslinieka zimeta attela.

Skaista meitene, slaida, ar izliekumiem, vinai drosi vien ir daudz fanu? Vai vinai vajadzetu skumt, jo daudzas sievietes sapno but lidzigas vinai. Kadam, piemeram, Andzelinai, noteikti nevajadzetu but iemeslam tik nelabojamai, mulkigai ricibai. Lai ieietu muziba, ir nepieciesami parliecinosi iemesli.

– Ja esi nomierinajies, varbut tomer man pateiksi? – teica Roberts.

"Piedod, bet es neesmu gatavs visu izstastit cilvekam, kuru tik tikko pazistu."

– Tikai minuti! Sis virietis nesen izglaba jusu dzivibu, un es domaju, ka vins ir pelnijis atbildes uz saviem jautajumiem.

"Es pat nezinu, vai man par to jums vajadzetu pateikties." Galu gala es neludzu, lai mani izglabj.

"Man nav vajadziga jusu pateiciba, man vienkarsi vajadziga parlieciba, ka jus nekad ta vairs nedarisit."

– Es apliecinu, ka sapratu. Tas bija nepareizi.

– Tas nomierina. Tad pastastiet man, ka es varu jums palidzet? Kadi apstakli ir tava dzive? Es par tevi neko nezinu.

– Paldies, man nav vajadziga palidziba, esmu pieradis pats tikt gala ar visam problemam.

– Tatad problemas noteikti ir. Varbut vajag naudu? Vai kas cits? Vienkarsi pasaki man, kas tev vajadzigs.

"Es atbildeju, ka man neko nevajag."

"Tad laujiet man aizvest tevi majas, lai, nedod Dievs, es nedaritu kaut ko citu." Es parupesos, lai jus nodotu vecakiem. Galu gala jus izskataties ne vairak ka astonpadsmit.

– Man ir divdesmit pieci. Un jums nav mani japavada, es jums apliecinu, viss bus kartiba.

"Labi, tad ar jusu atlauju es dodos prom." Es jau kaveju darbu.

– Ardievu, zel, ka ta notika. Es esmu iemesls, kapec tu kavejies.

– Ir labi. Seit ir mans talruna numurs, ja jums kas nepieciesams, nevilcinieties zvanit. – Vins nejausi nometa uz galda vizitkarti. Uz ta bija rakstits: "Roberts Aleksandrovics."

Puisis piecelas un devas uz izeju. Andzelina paskatijas uz vinu: “Oho, no kurienes vins naca? Vai kaut kas nokrita no debesim? Tadu cilveku nav. Vismaz es ar tadu neesmu saskaries.

Gara auguma, raupja, nedaudz tumsa ada, brunas acis ar siltu spidumu, kas skatas it ka pasos dveseles dzilumos. Mati melni ka pikis, nedaudz cirtaini un nav isi ka parastiem viriesiem. Un vins ir gerbies ka dzentlmenis. Peleks viriesu uzvalks, tumsi zals krekls ar atvertu apkakli, melns viriesu metelis. Un ka vins smarzoja! Mmmm, tikai pasaka, nevis puisis!

Varbut vins sapnoja? Ja, tas bija sapnis. Murgs, bet ar labam beigam. Ne citadi."

Andzelina panema vizitkarti, ielika to somina un lenam traucas uz izeju. Vina gaja majas, kur neviens vinu negaidija. Kur ir muziga ikdiena, trulums un tumsa.

Vina gaja pa sen pazistamam vietam. Pa celu, pa kuru esmu gajusi daudzus gadus. Kuru likumus es zinaju ka savu kabatu. Pirmkart, jus saskaraties ar mazam privatmajam, vecam, nekoptam, kuru pagalms ir nozogots ar koka, lodzigu zogu. Pie sis majas ar zilu jumtu noteikti rej suns, pasargajot savu teritoriju no garamgajejiem. Paejiet nedaudz talak, un bus dzirdams automasinu troksnis, kas nozime, ka federala soseja jau ir tuvu. Tu skrien pari gajeju parejai, kur vienmer nedarbojas luksofors, mirgo ka traks, un tu esi sava apkartne. Vientula laterna, kas stav uz betona kajas, mirgo blava gaisma, it ka mirkskinot un aicinot majas. Netirumi, kas sajaukti ar brunam, zavetam lapam, pielip pie apavu zoles. Gribetos atrast sausu asfaltu, lai mazliet notiritu, citadi talak tikt nav iespejams. Ari kailie koki, bez nevienas lapas, kas aizmigusi lidz pavasarim, saja garlaicigaja rudens diena nekadu spilgtumu nepieskir. Un te tas ir – majas, majas, majas.

Tas pats, it ka slikta plastilina multfilma, tas pats animators. Pelekas, blavas, absoluti identiskas panelu piecstavu ekas ligzdotas nejausi. Daudzam no tam lobijas apmetums, kas liecinaja, ka sis ekas sen nebija piedzivojusas kapitalo remontu. Pie ieeju nobruzatajiem pakapieniem, turklat ar saulespuku seklam apslakstitajiem un cigaresu izsmekiem nokaisitos, nereti uz soliniem sedejusas vecenes. Vini mazgaja kaulus visiem kaiminiem, kas bija iecienita izklaide visu vietejo iedzivotaju pensijas gados. Vecmaminu nesasveicinasanas nozimeja sausmigu greku, pec kura tu tiksi atematizets.

– Sveiki! – Andzelina no inerces kliedza.

"Sveika," caur sakostiem zobiem nomurminaja uz soliem sedosas vecmaminas.