No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Izejot no skolas, viņa ieraudzīja mazu figūriņu pie lieveņa. Senka. Viņš atkal gaidīja, kad tie nāks pēc viņa. Kapitolija palika kopā ar viņu, lai gaidītu šoferi vai guvernanti, taču viņi ilgu laiku bija prom. Viņi negribēja atgriezties skolā; Kapitolija piedāvāja viņu aizvest mājās. Puisis priecīgi piekrita. Viņi sadevās rokās un devās uz autobusa pieturu, jo bija pārāk auksti, lai staigātu.

Pēkšņi viņu panāca Igors, kuru viņa nebija redzējusi kopš dienas, kad kopā ar Viku viņu izsvieda no savas dzīves.

"Pilenīt, pagaidi," viņš satvēra viņas roku, apturot viņu. — Es vairs nevaru izturēt. Es nevaru dzīvot bez tevis, es mirstu. Es lūdzu jūs man piedot. Aizmirsīsim visu un sāksim no jauna? Mēs tik ļoti mīlējām viens otru.

— Igor, mēs par to jau runājām. Kad viņi mīl, viņi nekrāpj. Un es nekad neatgriezīšos pie nodevējiem.

— Nu, kas man jādara, lai tu man piedotu?

"Jums nekas nav jādara, tu jau visu esi izdarījis," Kapitolija mierīgi atbildēja. — Atvainojiet, mums jāiet, autobuss tagad nāk, mēs varētu kavēties.

"Es esmu mašīnā, dosim mani braukt," Igors ierosināja, izmantodams iespēju būt tuvāk Kapitolijai.

— Nē, Igor, mēs paši tiksim.

Viņa pavilka Senkas roku, kas visu šo laiku klusi stāvēja viņai blakus. Viņiem nebija laika spert pāris soļus, kad pie viņiem pielidoja liels SUV un vadītājs izkāpa.

— Kapitolina, piedod, es kavēju. Man nācās piestāt pie degvielas uzpildes stacijas. Iekāpsim mašīnā, citādi nosalsi.

— Pilenīt, kas tas ir? — jautāja Igors. — Vai esat jau atraduši kādu citu ar bērnu? Vai arī viņam ir vairāk naudas vai kāda cita iemesla dēļ? Tātad jūs varētu to darīt ar viņu?

— Jā, es to atradu un tagad mēs kopā braucam mājās. Jā, es varētu ar viņu. Lūdzu, nenāc vairs,” Kapitolija dusmīgi atbildēja, ieskatoties viņa sejā un redzot, kā to izkropļo dusmas un greizsirdība.

Viņa ātri apsēdās salonā blakus Senkai. Vadītājs ieņēma vietu un izbrauca no zonas. Viņa redzēja, kā Igors viņai sekoja ar acīm.

— Vai tev vajag palīdzību? — jautāja šoferis.

"Nē," viņa pamāja ar galvu. — Es pats izdomāšu.

— Mainījies?

"Es to mainīju," neslēpa Kapitolija. Daudzi jau zināja, ka viņa atteicās no kāzām. Un Stankevičas drošības dienestam nekādu informāciju par viņu uzzināt nebūs grūti.

— Kāds muļķis. Šādas meitenes netiek apkrāptas. Viņi tos nēsā uz rokām, mīl tos un izpūš putekļu plankumus.

— Tātad viņš apsolīja mīlēt, nēsāt rokās, aizpūst putekļu plankumus. Un nedēļu pirms kāzām…,” viņa pagriezās pret logu, sakodusi lūpu, lai šoferis neredzētu zibošās asaras.

— viņam pareizi atbildēja. Ja kas, varu atbalstīt tavu spēli, pierakstīt savu telefona numuru, tu nekad nezini, kad šis atkal noderēs. Starp citu, mani sauc Aleksandrs.

– Ļoti labi. Nē paldies. Pastāsti man, kur ir guvernante, kāpēc viņa šodien neatbrauca pēc viņa?

"Es aizkavējos," šoferis teica caur sakostiem zobiem. Un ļoti klusi, lai puika nedzird — kuce.

Senkas klātbūtne neļāva šoferim lamāties vēl ļaunāk.

— Saki man, Aleksandr, vai es varu aizvest Seniju svētdien uz parku? Es ļoti gribu braukt pavizināties, bet man nav ar ko iet. Senija uzturētu man kompāniju.

— Kāda laba doma. Es labprāt brauktu ar jums, bet es vēl nezinu, kas notiks svētdien. Es parunāšu ar Sergeju, rīt pateiks Senka. Kaut kas par "tu"?

— Man nav nekas pretī.

* * *

Svētdien Aleksandrs paņēma Kapitolinu un aizveda viņus ar zēnu uz pilsētas parku, kur bija iekārtotas izklaides atrakcijas. Šogad pārsteidzošā kārtā ziema izrādījās sniegota un diezgan auksta. Janvāris jau beidzās, bet sniegs turpināja snigt un visi centās izjust visu ziemas izklaides šarmu. Tika izlieta liela slidotava, izveidots milzīgs slidkalniņš un uzcelts ledus cietoksnis.

Kapitolina un Senija pavadīja šeit gandrīz visu dienu, līdz saprata, ka, ja tagad kaut ko neēdīs, viņi būs noguruši. Viņi piezvanīja Aleksandram, kurš viņus pacēla un aizveda uz nelielu mājīgu kafejnīcu netālu no viņu mājām. Senija bija laimīga, viņa acis mirdzēja, viņš smējās un plānoja nākamo nedēļas nogali.

"Mēs noteikti uzkāpsim kalnā vēlreiz, ja tas neizkusīs," atbildēja Kapitolija.

Viņa priecājās, ka vismaz spēj iepriecināt bērnu. Un kāpēc viņa nepiedāvāja aizvest zēnu šādi un vienkārši kaut kur pastaigāties? Par to būs jārunā ar Sergeju un jāpiedāvā šis variants. Viņa pat uzgrieza viņa numuru, bet atkal viņš nebija sasniedzams.

19. nodaļa

Igors arvien biežāk sāka parādīties skolas tuvumā, uzraugot Kapitolinu un cenšoties ar viņu sarunāties. Katru reizi viņš satvēra viņas rokas un mēģināja viņu apskaut, līdz viņa draudēja vērsties policijā ar paziņojumu par viņa uzmākšanos. Tad viņš sāka nākt uz viņas māju, zvanīja viņai, lūdza viņu ielaist.

— Nu, Pilenīt, es vairs nevaru izturēt, es kļūstu traks. Piedod man, es esmu gatavs darīt visu, ko tu saki, tikai piedod man!

— Vai esi uz visu gatavs?

— Jā! Vienkārši piedod man.

— Vai tu dod vārdu?

— Jā! Jā! Viss gatavs.

— Pazūdi no manas dzīves uz visiem laikiem, un es tev piedošu.

— Jebkas, tikai ne šis. Pilenīt, es vienkārši nomiršu bez tevis.