No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Kad Kapitolina un Senka pēc skolas pameta skolu, viņi rotaļu laukumā ieraudzīja pazīstamu melnu mašīnu, kurai blakus stāvēja Sergejs ar milzīgu ziedu pušķi. Viņš tos ieraudzīja un steidzās tiem pretī. Senka pieskrēja pie tēva, paņēma viņu aiz rokas un aizveda uz Kapitolīnu.

"Tas ir jums," Sergejs pastiepa pušķi.

Kapitolija ieskatījās viņam acīs un saskatīja tajās vainas apziņu, grēku nožēlu, lūgumu pēc piedošanas un solījumu par kaut ko vairāk. Viņš viņai uzsmaidīja.

— Cepure, piedod man, es esmu muļķis. Es ilgi domāju par taviem vārdiem un sapratu, cik tev bija taisnība. Man nav neviena tuvāka un mīļāka par dēlu. Un jau kādu laiku arī tu. Ja tu mani neizsūtīsi, es tev izstāstīšu visu, kas ir uz manas dvēseles.

Viņa iekoda lūpā, lai nesmaidītu pa visu seju, paņēma pušķi un piespieda to sev klāt, nolaižot seju pasakainajā aromātā.

— Nāc pie mums? Mēs ar Senku nolēmām pārcelties uz šo pilsētu, mums ļoti patika. Netālu nopirkām ļoti jauku māju.

— Kapitolina Maksimovna, tiešām, vai tu atnāci pie mums ciemos? Tētis ļoti centās…” te bērns apklusa, saprotot, ka izdod savu un tēta noslēpumu.

Sergejs samulsa (Wow!), pasmīnēja un pastiepa roku Kapitolijai.

— Ejam uz?

* * *

Māja tiešām nebija tālu, maza, bet ļoti mājīga, tieši piemērota vienai ģimenei. Kad Senka vēlu vakarā aizmiga savā istabā, Sergejs piegāja pie Kapitolinas, apskāva viņu, piespieda pie sava lielā karstā ķermeņa un sāka čukstēt viņai pakausī.

— Piedod man par visu, par visiem maniem vārdiem, par to, ka es tevi aizvainoju. Es tikko satiku tavu Igoru uz ielas, kurš par tevi runāja visādas nejaukas. Un tad es dzirdēju tavus vārdus, ka tu nevarēji man saprast. Tāpēc viņš nobijās, neko nesapratis. Tad Alevtiņa man pateica, par ko tu tur runā. Atvainojiet, es kļūdījos. Igors saņēma par saviem vārdiem. Un Viktors arī atbildēja par savu rīcību. Es neļaušu nevienam tevi sāpināt.

— Vai tu grasies sevi aizvainot? — Kapitolija pacēla seju pret viņu.

— Es tevi nekad neaizvainošu. Zini, man nekad nav bijušas tādas jūtas pret kādu kā pret tevi, bet tagad es stāvu tev blakus un nevaru palaist vaļā, es tikai vēlos saplūst ar tevi vienā veselumā un nekad tev neļaut aiziet.

— Kā jūs nolēmāt pārcelties uz šejieni? Kam jūs atstājāt savu biznesu?

"Es vairs nevarētu dzīvot bez tevis, tāpēc mēs ar Senku nolēmām pārcelties uz šejieni." Nu tu paslēpies, knapi tevi atrada,” viņš pasmaidīja un uzmanīgi ar lūpām pieskārās viņas pierei. — Kā ar biznesu? Mans tēvs tur vada, viņš kādu ielika manā vietā. Bet mums šeit jau ir savs birojs. Tas joprojām ir mazs, bet mums nevajag daudz, vai ne? Jums bija taisnība, kad teicāt, ka nauda jūs nemīlēs. Vai tu mani mīlēsi?

— Es darīšu, ja tu mani mīli.

— Un es jau tevi mīlu vairāk par dzīvību, stiprāku par dimantu.

— Viņi man jau teica, ka mīlēs mani.

— Neatceries viņus, viņi tevi nemīlēja. Kad viņi mīl, viņi nekad nemainīsies.

— Un tu?

— Kas?

— Vai tu to nemainīsi?

— Nekad. Es nekad nemainīšu savu mīlestību. Es zinu, kā ir būt nodotam. Tas ir ļoti sāpīgi. Un es nekad jums nesagādāšu šīs sāpes. Mēs varam zvērēt, strīdēties, jūs pat varat mani sist ar dūrēm, vai pat varat iedot man pāris pļauku, kad esmu to pelnījis. Bet es nekad tevi nesāpinu. Tikai tāpēc, ka es tevi mīlu.