No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Un Sergejs ar bailēm saprata, ka viņam un viņa dēlam nav pat par ko runāt. Viņš piecēlās no gultas un devās uz savu istabu. Es dzirdēju papēžus uzmanīgi noklikšķinām uz viņa istabas pusi, apstājos, nostāvēju kādas divas minūtes, tad devos tālāk uz viesu istabu, kurā bija ieņēmusi jaunā guvernante.

* * *

Atkal sākās ierastā mērītā dzīve — agra celšanās, darba burzma, vēla atgriešanās mājās. Viņš atkal redzēja dēlu tikai guļam, bet Līna, kā guvernante lūdza viņu saukt, vienmēr sagaidīja viņu ar uzmundrinošu smaidu, restorānā pasūtītām vakariņām, neverbāliem mājieniem, ka viņa vēlētos kļūt ne tikai par guvernanti, bet arī kaut ko vairāk Sergejam. Mēnesi vēlāk Sergejs saprata, ka nekad nav dzirdējis no Līnas, ka viņa un Senka būtu pastaigājušies vai kaut ko spēlējuši vai pildījuši mājasdarbus. Un Sanja viņam ziņoja, ka Senka dod priekšroku vairāk laika pavadīt skolā, nevis atgriezties mājās. Mājā vienmēr ir kluss kā kapsētā. Pat tuvojošais Jaunais gads viņu dzīvoklī neienesa svētku burzmu.

"Jums vajadzētu ievietot kameras," sacīja Sanija, "man šķiet, ka šai Līnai nerūp jūsu dēla lukturītis." Viņš staigā apkārt, izskatoties kā apmaldījies.

Nedēļas nogalē Sergejs izveda Līnu un Senku no pilsētas uz atpūtas centru, kamēr Maksa puiši dzīvoklī uzstādīja kameras. Līna, nezinot par Sergeja plānu, nolēma, ka šis ceļojums ir jauns solis viņu attiecībās, tāpēc uzvedās pārāk atklāti, izteica nodomus, kurus Sergejs pilnībā ignorēja, vērojot, kā viņa dusmojas un satrakojās. Nē, ir pienācis laiks atrisināt problēmu ar skolotāju, un ir pienācis laiks atlaist šo Līnu. Paskaties, kā Senka kautrējas no viņas.

Tagad viņš kādu laiku viņai sekos, pēc tam iesniegs viņai pierādījumus, lai vēlāk pret viņu nebūtu pretenziju.

18. nodaļa

Kapitolija nepazina sevi, kad viņa sāka sazināties ar Sergeju, no kurienes viss nāca. Viņa ir skolotāju meita, pati skolotāja, un veda viņu kā sieviete, gatava viņu sagrābt aiz rīkles, kliegt uz viņu un pieprasīt pievērst uzmanību dēlam, un vajadzības gadījumā sist ar dūrēm, kur vien nepieciešams., vēlams uz galvas. No kaut kurienes nāca vārdi, kurus viņa iepriekš nebija ļāvusi teikt.

Senka tik dziļi iekrita viņas sirdī, ka viņa pat nevarēja iedomāties, kā viņa varētu viņu atdot tēvam. Un pats zēns viņai atmaksāja ar tādu uzticību un siltumu, ka viņai šķita, ka viņš ir viņas pašas dēls. Viņi uzreiz trāpīja. Visu nedēļu, līdz parādījās tēvs, viņi runāja, bieži vien kājām atgriežoties no skolas, ejot uz rotaļu laukumiem, kur kopā izklaidējās karuselī un šūpolēs. Izrādījās, ka puika ļoti skaļi, patīkami smējās, viņš prata priecāties par mazām dāvaniņām, iepriecināja pat parasta dzēšgumija ar kāda supervaroņa zīmējumu.

Viņa nopirka viņam nepieciešamās drēbes un iekārtoja mācību stūrīti. Meitene palīdzēja viņam izpildīt mājasdarbu un paskaidroja, ja viņš kaut ko nesaprata. Vakaros viņi kopā vakariņoja, un tad pirms gulētiešanas skatījās multfilmas vai bērnu filmas, sēžot uz dīvāna, viens otru apskaujot. Viņa ar tādu siltumu ieelpoja viņa bērnišķīgo smaržu un bija sajūsmā. Viņš bija kā kaķēns, kas cieši piespiedās viņai, meklējot siltumu.

Sestdien, kad beidzot ieradās Sergejs, viņa bija lieciniece bērna tēva un Kristīnas mātes izrēķināšanās, aizstāvēja savas tiesības ņemt bērnu līdzi, saprotot, ka šeit noteikti nav ar ko viņu pabarot.

Kad viņi bija divatā ar Senku, viņa atkal apskāva viņu sev klāt, nožēlojot, ka tas nav viņas pašas dēls.

— Neuztraucieties, viss būs labi, tētis to izdomās. Ejam labāk paēst.

Vakarā mans tēvs nekad neieradās, tikai nākamajā rītā piezvanīja un atkal sāka ar uzbrukumu. Viņa viņam attiecīgi atbildēja un pēc tam vienkārši nolika zvanu. Pēc desmit minūtēm atskanēja durvju zvans. Kad saniknotais Sergejs mēģināja ielauzties dzīvoklī, viņa gribēja aizvērt durvis, taču viņam izdevās viņai pielikt kāju priekšā. Cīņājusies par durvīm, viņa stingri noteica:

— Dēlu dabūsi, kad no bandītu valodas pāries uz cilvēku valodu.

Bet Sergejam izdevās iekļūt dzīvoklī:

— Senija, sveiks, bērns. Es atnācu pēc tevis. Gatavojamies, ejam mājās.

— Jā, tagad es atlaidīšu puisi tev līdzi. Vai jūsu dzīvoklī vispār ir ēdiens? Un no rīta kurš viņu pabaros un vedīs uz skolu? Un kurš par to parūpēsies, kad nākamajās sarunās jums neizdosies? Vai viņš viens pats vazāsies pa dzīvokli?

Kapitolīnu plosīja dusmas, viņa gribēja piekaut šo stulbo vīrieti, kurš nezināja, kas bērnam vajadzīgs. Arī tēvs tika atrasts. Un kurš par puiku mājās rūpēsies? Viņu saruna atkal beidzās ar neko, šķiet, ka Sergejs viņu nedzird un nesaprata. Viņa nesaprata, kā sasniegt šī topošā tēva apziņu.

Tad viņam kāds piezvanīja un Sergejs atbildēja, ka drīz ieradīsies.

— Ko, dēlu ņemsi līdzi uz izrēķināšanos? — viņa sarkastiski teica.

— Pie velna, lai tas ir ar tevi līdz vakaram. Tad es iešu to paņemt.