No mīlestības līdz naidam… un atpakaļ

Viņš gribēja doties mājās, viņam steidzami vajadzēja paelpot svaigu gaisu un domāt, ko darīt tālāk. Viņa asinīs burbuļoja asinis, sajauktas ar “nektāru”, un sievietes vēlme prasīja atrast izeju. Pēkšņi viņam priekšā parādījās Ņina, paspēra soli viņam pretī, tuvojoties tik tuvu, ka viņas krūtis atspiedās pret viņu. Tas viņam pārņēma sāpīgus drebuļus mugurkaulā, viņš satvēra meiteni aiz vidukļa, pievilka pie sevis un uzspieda uz viņas lūpām rupju skūpstu. Garša nebija tā, kas dzīvoja katrā viņa šūnā, bet viņam tas vairs nerūpēja.

"Pagaidi, pagaidi," viņa čukstēja viņa lūpās, "ne šeit." Ejam uz sporta zāli, tur neviena nav.

Viņa paņēma viņu aiz rokas un veda līdzi, pa ceļam kaut ko viņam sakot, bet viņš nemaz nesaprata viņas vārdus. Es tikko uztvēru domu, ka viņa jau sen ir gribējusi viņu un ir gatava būt viņa sieviete tieši tagad.

Sporta zālē viņi uzbruka viens otram, viņš novilka jaku, bikses un peldbikses, atpogāja kreklu, Ninka ar vienu kustību atbrīvojās no kleitas un viņi nokrita uz paklājiņiem. Caur asiņaino plīvuru viņš atcerējās arī tālāko. Viņa viņam kaut ko jautāja, viņš atbildēja, nedomājot par saviem vārdiem. Atbrīvošanās nāca ātri un sāpīgi. Viss viņa ķermenis griezās, saprotot, ka nav kopā ar to, kas viņam vajadzīgs. Viņš gribēja piecelties, bet Ninka turēja viņu pie sevis.

— Neuztraucieties, viņa jau visu ir redzējusi.

Viņas vārdi man trāpīja kā ar āmuru pa galvu. Kurš ko redzēja?

— Kas to redzēja? — viņš aizsmacis jautāja.

"Jā, jūsu Capa bija šeit," viņa iesmējās. — Bet neuztraucieties, viņa ir aizgājusi un vairs neparādīsies. Es gribu vairāk, lūdzu, neapstājies. Es nekad neesmu jutusies tik labi.

Tikai tagad puisis saprata, ka Ņina vairs nav “meitene”, un izturējās ar viņu diezgan pārliecinoši. Un viņa galvā uzsprāga nepatikšanas — kā viņš tagad var atgriezties savā Kapočkā? Ja viņa tos redzēja kopā ar Ninku, tad viņa nekad nepiedos. Ko viņš ir izdarījis?

Gļebs ātri piecēlās, ātri uzvilka savas izmestās drēbes un izskrēja no skolas. Viņš ieraudzīja Kapitolīnu, kad viņš iegriezās viņu pagalmā. Viņa jau skrēja pie savas ieejas. Viņš uzsauca viņai, bet viņa tikai paātrināja savu skrējienu. Viņš uzlidoja uz viņas grīdas, kad aiz viņas aizvērās dzīvokļa ārdurvis, dauzīja durvis ar plaukstu un lūdza tās atvērt.

Viņš ilgi klauvēja, līdz iznāca Anna Ivanovna un padzina viņu. Gļebs izgāja pagalmā, apsēdās uz soliņa un salika galvu rokās. Viņš nekad neraudāja, bet šodien no viņa tecēja asaras ar šņukstēšanu un viņš nekautrējās. Dievs, ko viņš ir izdarījis? Kā tagad ar to sadzīvot? Kapitolija, viņa mīļotā tīrā meitene, viņam nekad nepiedos. Viņš pats savām rokām iznīcināja viņu laimīgo nākotni. Un ar ko?! Ar to slampu Ninku. Viņš gribēja mirt šeit un tagad.

Mājās viņš atgriezās tikai no rīta. Viņu sagaidīja māte, kura, ne vārda nesakot, pagriezās un iegāja savā istabā, aizverot aiz sevis durvis. Viņa zina visu. Gļebs atkal gribēja mirt. Viņš iegāja savā istabā un sabruka gultā, iebāza seju spilvenā un šņukstēja. Neviens pie viņa nenāca un ar viņu nerunāja. Un vārdi nebija vajadzīgi. Bez tā Gļebs jutās tik pretīgi, ka nekad nespētu no tā nomazgāties.

* * *

Gļebs izgāja no savas istabas tikai vakarā. Virtuvē viņu gaidīja tēvs un māte, kuri atkal viņam neteica ne vārda, kā rezultātā viņš jutās vēl sliktāk.

"Mammu, tēti, es izdarīju lielu muļķību," viņš iesāka. "Es krāpu Kapitolīnu un nezinu, ko darīt."

Viņš atspiedās ar muguru pret sienu, saprotot, ka kājas vairs nespēj viņu atbalstīt, gribēja nokrist uz grīdas un saritināties kamolā. Asaras tecēja no viņa acīm un atkal viņš par tām nekaunējās, neslaucīja tās.

— Es esmu necilvēks, es viņu nodevu. ES nezinu ko darīt.

"Ej un lūdz viņai piedošanu," tēvs truli teica, nepaceļot skatienu no galda.

Kopš tās dienas Gļebs pastāvīgi atradās pie Kapitolijas mājas, piegāja pie viņas logiem, kliedza, lūdza piedošanu, pat rakstīja uz ietves, ka viņu mīl. Kad viņš kārtējo reizi mēģināja sarunāties ar meiteni, Maksims Petrovičs atvēra viņam dzīvokļa durvis, iesita ar dūri pa seju, salauza degunu, pēc kā satvēra viņu aiz kakla un izvilka ārā. ielā, grūstot viņu ar tādu spēku, ka Gļebs uzkrita tieši uz uzraksta, ko bija uztaisījis pirms divām dienām.

— Lai es tevi neredzētu blakus savai meitai. Ja tu atkal parādīsies, es tevi nogalināšu,” sacīja Kapa tēvs un aizgāja.

Gļebs piecēlās un devās uz savām mājām. Mamma mēģināja runāt ar Annu Ivanovnu, taču viņa atbildēja, ka par kādām kāzām nevar būt ne runas, un lūdza par to vairs nedomāt. Attiecības starp mātēm pasliktinājās. Tad Gļebs uzzināja, ka Kapitolija ir kaut kur aizvesta un visi mēģinājumi noskaidrot, kur beidzās ar neko.