Mutants-59 plastmasu ēdājs

— Tagad par rītdienas programmu. Rīt no rīta mēs iepazīsimies ar apmācībām raķešu «Polaris» vadīšanā — baidos, ka tur nedrīkstēs fotografēt —, bet pēcpusdienā bija ieplānots apskatīt «Tritonu», Karaliskās flotes zemūdeni, kas bruņota ar «Polaris» tipa raķetēm. Kā jums jau tika paziņots, šo zemūdeni bija nolemts rīt no rīta novietot dokā, taču neparedzētu apstākļu dēļ mēs jūs vedīsim uz sauso doku, kur remontē zemūdeni «Resolution». Jā, un vēl kas: pusdienosim septiņpadsmitos trīsdesmit. Paldies par uzmanību.

Anna pagriezās pret Metu.

— Kas noticis? Parasti viņi ir precīzi kā pulksteņi.

Mels bija nopietnāks par nopietnu. Viņa skatiens

šaudījās pa telpu, meklējot atbildi.

— Piekrītu tev. Jābūt kādam nāvīgi svarīgam iemeslam, citādi viņi nemainītu dienaskārtību. Katrā ziņā kaut kas ir atgadījies.

Ķīles universitāte atri atklajas, ka Sleiters ir neparasti apdāvināts matemātiķis, bet kāds viņa grupas

audzinātāja referāts pārliecināja Sleiteru, ka viņam piemīt peļama tieksme savos domu gājienos aizklīst ārpus saprātīgas indukcijas robežām. Aizstāvējis disertāciju, Sleiters apmeklēja vairākus Ziemeļamerikas institūtus, bet pēc tam atgriezās Anglijā, lai, urbdamies cauri zinātniskajiem žurnāliem, sameklētu kādu darbu. Ceļojums pa Ameriku nebija neko devis, ja neskaita kādu nelielu, pašu par sevi nenozīmīgu notikumu.

Iztērējis vairāk naudas, nekā bija ieplānots, viņš no Kenedija lidostas uz Manhetenu tomēr brauca nevis ar taksometru, bet gan ar helikopteru, gluži vienkārši tāpēc, lai apskatītu pilsētu no putna lidojuma.

Lidodams rietumu virzienā pāri Bruklinai, viņš lūkojās lejup uz ielām un krustojumiem, kas bija pieblīvēti ar automašīnām, un uz brīdi iedomājās tās kā vienotu sistēmu, kā asinsķermenīšus asins plūsmā. It kā ietekmējot cits citu un paklausot gaismas signāliem, šie spīdošie, krāsainie punktiņi kustoties pakļāvās noteiktam ritmam. Sleiters pat uzmeta piezīmju grāmatiņā vienkāršus matemātiskus tuvinājumus, un, kad helikopters nolaidās zemē, viņu jau bija pārņēmis tas īpašais satraukums, kas liecina par jaunas labas idejas rašanos.

Atgriezies Anglijā, Sleiters pēc ilgiem un mokošiem meklējumiem atrada darbu transporta ministrijas pētniecības centrā un ar autoceļu inženieru un elektronikas speciālistu palīdzību ķērās pie savu ieceru īstenošanas.

Viņš izdomāja savam projektam arī nosaukumu: «Ceļu sistēma, kas mācās».

Vienkāršoti sakot, Sleiters gribēja noslēgtu ielu sistēmu padarīt par kaut ko līdzīgu bioloģiskam veselumam. Apgādāt to ar «maņu orgāniem» — fotoelementiem un pneimatiskajiem skaitītājiem, kas būtu novietoti zem asfalta seguma, un televīzijas ka- mērām. Visu informāciju, kas nāktu no šiem «maņu orgāniem», ievadīt skaitļotājā, kas, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, būtu spējīgs koriģēt savus lēmumus, citiem vārdiem sakot, «mācīties». Un, visbeidzot, saistīt šo skaitļotāju ar gaismas signāliem un policiju, kas regulē satiksmi.

Sleitera sistēma atšķīrās no citām līdzīgām sistēmām ar to, ka skaitļotāji spēja «apgūt» transporta plūsmas tā kontrolei uzticētajās ielās un tādējādi palielināt kustības intensitāti katrā atsevišķā dienā, nedēļā vai mēnesī. Pret šo projektu iebilda vienīgi policija un kaut kāds Ezertons.

Policija, pēc Sleitera domām, bija neapmierināta tīri emocionālu apsvērumu dēļ: viņiem, cilvēkiem, jākļūst par mašīnas vergiem! Tas taču pazemos viņu ^cilvēka cieņu!

V Ezertons, kas ietilpa komisijā, kura galu galā bija "^.sankcionējusi ierosināto projektu, tomēr palika nelokāms pašas idejas pretinieks un apgalvoja, ka nav» ' pietiekami apsvērtas visas sekas un ka nav iespējams — pietiekami precīzi noteikt paša skaitļotāja ekspluatācijas īpatnības.

Eksperimentam izvēlējās rajonu, ko no ziemeļiem ietvēra Naitsbridža, no dienvidiem — Kromvelrouda, no rietumiem — Glosterrouda, bet no austrumiem — Slounstrīta. Bija vajadzīgi četrpadsmit mēneši, lai uzstādītu nepieciešamās ierīces un ieliktu kabeļus, kas saistītu tās ar skaitļotāju un vadības posteni netālajā Impērijas koledžā.

Pirms eksperimenta sākšanas tika savāktas izsmeļošas ziņas par transporta plūsmu rajonā, lai būtu iespējams salīdzināt kustības ātrumu pirms un pēc sistēmas iedarbināšanas. Beidzot sistēma tika savienota ar kontrolposteņiem uz maģistrālēm, kas veda iekšā rajonā un ārā no tā, lai skaitļotāja lēmumus varētu ņemt vērā ari blakus kvartālos.

Mašīnai bija vajadzīgi trīs mēneši, iekams tā «apguva» vajadzīgo kursu, trīs «pašmācības» mēneši, iekams pilnīgi apzinājās savas funkcijas. Un tikai pēc vairākkārtējām pārbaudēm tai uzticēja pārvaldīt savus nervus un muskuļus — gaismas aparātu signālus un ar rācijām apgādātos policistus.