Mutants-59 plastmasu ēdājs

Misis Harisa skumīga pabeidza dzert tēju un izgāja dārzā, lai noņemtu izžauto veļu. Līdzko viņa bija salocījusi pirmos lietū un miglā pievilgušos palagus, viņa izdzirdēja tuvojamies lidmašīnu.

Divdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi tikai dažas jūdzes no Ailvortas aerodroma skrejceļiem, tāpēc sākumā nepievērsa troksnim nekādu uzmanību. Bet tad, kad tas aizvien pieņēmās spēkā, misis Harisa ielūkojās miglā ciešāk. Tagad kaukoņa gandrīz vai plēsa pušu ausis, un tad piepeši dārza viņā malā virs ābelēm no tumsas iznira briesmonis ar dīvaini nolaistiem spārniem.

Ena Harisa pavisam īsu mirkli skatījās, neticīgi pavērusi muti, tad apcirtās un metās skriet uz māju. Kad Viņa bija tikusi līdz durvīm, lidmašīna kā milzu lāpa piepildīja ar gaismu visu izplatījumu. Pēdējais, ko sieviete ievēroja, zaudēdama samaņu, bija lielam, melnam pīrāgam līdzīgs ritenis, kas aizdrāzās pāri pēdu augstāk.

No šā brīža 510. reisa mašīna pārstāja būt lidaparāts un pārvērtās par krītošu, irstošu detaļu masu. Ritenis ietriecās bēniņos, izsvaidīdams kārtīgi sarindotās grāmatas, dakstiņi un sijas lidoja pa gaisu kā salauzti sērkociņi. Viens spārns ķēra māju otrpus ielas, bet fizelāža kā gigantiska torpēda aizdrāzās pa pašu ielas vidu, izmētādama uz visām pusēm automašīnas un cilvēkus un atstādama aiz sevis drausmīgu nāves vālu. Labā spārna motors, turbīnu lāpstiņām joprojām kaucot, iegāzās pārpildītajā universālveikalā un tur eksplodēja. Lidmašīnas aste aizvirpuļoja kā bumerangs un izurbās cauri Bingo koledžas sienai, nozuzdama biezos putekļu mākoņos. Sadragātais priekšgals kā milzu lode atsitās pret ielu un, griezdamies kā vilciņš, ar varenu rikošetu iedzi- nās māju blīvā, saberzdams putekļos sienas un griestus. Pārējā fizelāžas daļa aizkūleņoja pa gaisu, kaisīdama saplosīta metāla šķembas.

Četrdesmit astoņi pasažieri un apkalpes locekļi zaudēja dzīvību gandrīz momentāni, kad sadragātās starpsienas un izrobotie apšuvuma gabali samala viņu miesas un izkaisīja tās pa ielu. Visbeidzot līdz nepazīšanai pārvērstās lielās lidmašīnas daļas, atsitušās pret zemi, mūriem gāžoties un grūstot, nokrita uz apkārtējo māju jumtiem.

Kāda vieglā mašīna, kas gluži kā rotaļlietiņa bija uzmesta uz garāžas jumta, lēni noslīdēja lejā un ar riteņiem gaisā palika guļam uz nomelnējušā asfalta.

Kāds vīrietis, viebdamies aiz sāpēm, izrausās no savas mašīnas vraka un kā apdullis aizklumburoja pa ielu. Viņa seja bija kā akmenī cirsta. Līkumodams pa ielu, vīrietis instinktīvi apgāja šķēršļus — izmētātos aviacijas maisus un elegantos adas čemodānus. Viņa acis vairījās uzlūkot visapkārt gulošos līķus.

Anna Kreimere drebinādamās stāvēja stiprajā lietū. Uzcēlusi kapuci, viņa pūlējās saklausīt, ko megafonā saka krastā stāvošais virsnieks.

Viņa atradās uz neliela mīnu kuģa tiltiņa un raudzījās lejup uz atomzemūdeni, kas bija bruņota ar sešpadsmit raķetēm «Polaris».

Sešpadsmit neapsegtas lūkas veda uz raķešu caurulēm, kas vairāk nekā četrdesmit pēdu dziļi stiepās visa valim līdzīgā zemūdenes korpusa garumā. Ceļamkrāns lēnām laida iekšā zemūdenē raķeti. Anna kopā ar nedaudziem žurnālistiem spiedās tuvāk stūres mājai, lai paglābtos no negantajām gāzmām. Viens no žurnālistiem pienāca Annai klāt un piebikstīja viņai pie pleca. Saņurcītā platmale centās paslēpt degunu ar lielu lāsi galā.

— Es zinu, ko tu domā. — Viņš greizi nosmīnēja.

— Tev ir samaitāta domāšana, — viņa atjokoja.

Viņi noskatījās, kā divi matroži noklāj ar plastikāta plēvi lūku, kurā tikko bija ielaista raķete.

Virsnieks spalgā balsī stāstīja:

— Augstais spiediens, kas rodas, eksplodējot parastajam bezdūmu pulverim, triec raķeti pret membrānu. Membrāna pārplīst, un raķete, skaitļotāju vadīta, atstāj zemūdeni..

Virsniekam turpinot stāstījumu, Anna prātoja, vai spēs iegaumēt rakstam nepieciešamo izklāsta secību, un mierināja sevi ar cerību, ka oficiālajā informācijā detaļu būs pietiekami. Varbūt virsnieku kajītē viņa jau uzmetis kādas rindas.

Vētra brāza pret iluminatoriem lietus sīpas, zemūdeņu bāzes nojumes tinās pustumsā, bet iekšā bija gaiši un silti, murdēja balsis.

Kāds vecākais virsnieks uzrunāja klātesošos:

— Lūdzu mazliet uzmanības, lēdijas un džentlmeņi, lūdzu …

Visi apklusa.

— Pateicos. Vispirms atļaujiet man apsveikt jūs Gerlohas bāzē. Ceru, ka jūs redzējāt visu, ko vien vēlējāties.

Daži draudzīgi iespurcās. Virsnieks smaidot sacīja:

— Bārā nav iemontēta neviena noklausīšanās ierīce, ticiet man, džentlmeņi, tā ka varat līksmoties pēc sirds patikas.

Kāds pacēla glāzi un izsmējīgā tonī sacīja:

— Lai dievs jūs svētī, valdniek.

Virsnieks turpināja: