Mana Cīņa

Traģiskais cēlonis, kāpēc viena vai otra uzdevuma risināšanā neizdodas aprobežoties tikai ar vienu vienīgu organizāciju, ir tāds. Katra liela darbība mūsu zemē parasti pauž vēlmes, kas jau sen mājo miljonu cilvēku sirdīs. Gadās pat tā, ka dedzīgas ilgas atrisināt kādu konkrētu problēmu mīt miljonu cilvēku sirdīs jau gadsimtiem ilgi. Ļaudis arvien stiprāk izjūt, ka nav paciešamas vienas vai otras netaisnības, taču to pārvarēšanas centieni vēl ārēji neizpaužas. Notiek arī tā, ka tautas, kas nes tādu jūgu, ļoti ilgu laiku neatrod nekādu varonīgu atrisinājumu. Tādas tautas mēs saucam par impotentām. Bet, ja tautai pietiek vitālā spēka un enerģijas, tās vidū katrā ziņā atradīsies dieva izredzēts cilvēks, kas rādīs pareizo ceļu uz brīvību, ilgu piepildījumu un ari to, kā atbrīvoties no rūgtā trūkuma un nomierināt daudz cietušo miljonu cilvēku sirdis.

Tāpēc ir gluži normāli, ka tādu lielu laikmetu problēmu risināšanā neizbēgami piedalās tūkstošiem cilvēku. Tāpat nenovēršams ir tas fakts, ka ļoti daudzi uzskata sevi par ceļa rādītājiem. Pats liktenis acīmredzot izvirza ļoti daudz kandidatūru, lai pēc tam brīvā spēku cīņā uzvarētu spējīgākais, stiprākais. Šim pēdējam tad dzīve uztic laikmeta problēmas pilnīgu atrisināšanu.

Tā tas ir bijis ari reliģijas jomā. Ilgus gadsimtus cilvēki klusībā bija neapmierināti ar pastāvošo kārtību. Visu šo laiku viņi dedzīgi ilgojās pēc atjaunotnes. Šī spraigā cilvēku tiekšanās uz vienu mērķi neizbēgami izvirzīja no viņu vidus desmitiem darbinieku, no kuriem katrs juta aicinājumu parādīt ceļu un rast atrisinājumu reliģiskajai neapmierinātībai. Daudzi no šiem cilvēkiem uzskatīja sevi par jaunas mācības praviešiem, un daudzi no viņiem visādā ziņā kļuva par izciliem cīnītājiem šajā jomā.

Protams, arī te dabiskajā lietu kārtībā lielā misija galu galā pienākas visspēcīgākajam. Taču to, ka visstiprākais ir tieši šis vienīgais cilvēks, visi pārēji pretendenti saprot tikai ar grūtībām. Gluži otrādi, šie pretendenti sākumā vienmēr domā, ka viņiem visiem ir vienādas tiesības kļūt par galvenajiem jaunā virziena vai noskaņojuma paudējiem. Arī apkārtējā pasaule sākumā ar grūtībām saprot, kurš no pretendentiem ir visstiprākais un var kļūt par vadītāju, kuram tāpēc jāseko.

Taču notiek arī tā, ka gadsimtu laikā, bet nereti arī vienā un tajā pašā samērā īsā laika posmā, parādās darbinieki, kas uzsāk kustību un nosprauž pēc būtības diezgan līdzīgus mērķus vai visādā ziņā tādus mērķus, kas plašām tautas masām šķiet samērā vienādi.

Pašas tautas centieniem bieži vien ir diezgan nenoteikts raksturs. Tikpat vispārīga pamatā ir arī tautas pārliecība. Tauta reti kad līdz galam apzinās, kādas īsti ir tās vēlmes un iespējas to īstenošanai dzīvē.

Stāvokļa traģisms ir tajā faktā, ka izcili darbinieki bieži vien dažādā ceļā cenšas sasniegt vienu un to pašu mērķi, absolūti neko nezinādami viens par otru. Viņi katrs patiesi tic savai misijai un sava ceļa pareizībai.

Ir traģisks vai visādā ziņā pirmajā acu uzmetienā šķiet traģisks tas apstāklis, ka dažādas savā laikā radušās kustības, partijas, reliģiskās grupas darbojas pilnīgi neatkarīgi viena no otras, lai gan to mērķi visumā ir vienādi. Ļaudis to uzskata par traģēdiju. Viņu lielum lielais vairākums ir pārliecināts, ka, apvienojot visas šīs grupas vienotā nometnē, galvenos mērķus varētu sasniegt ātrāk un drošāk. Taču īstenībā tā nav. Pati daba ar tās nežēlīgo loģiku ļauj atsevišķām grupām un strāvām brīvi sacensties un uzvarētāja laurus piešķir stiprākajam. Galu galā uzvar tā kustība, kura ir izvēlējusies drošāko, skaidrāko un stingrāko ceļu.

Patiešām, kā lai nosaka, cik pareizs vai nepareizs ir viens vai otrs ceļš, - ja ne brīvā spēku cīņā, ja nepārvelkam svītru visziņu un doktrināru atsauksmēm un nepaļaujamies uz to, ka galu galā stiprākajam ari būs drošākie panākumi?

Ja izrādās, ka to pašu mērķi cenšas sasniegt dažādas grupas, bet tikai katra citā veidā, tad šīs grupas, uzzinājušas par citām, uzskatīs par savu pienākumu uzmanīgi izanalizēt savus ceļus un padomāt, vai nav iespējams tos saīsināt, vai nevar vēl vairāk kāpināt enerģiju, lai ātrāk sasniegtu nosprausto mērķi.

Sacensības rezultātā kaujinieki lielā mērā norūdās. Cilvēcei ne vienu reizi vien lielu labumu ir devušas tieši tās kustības un mācības, kas pratušas pareizi novērtēt savu priekšgājēju sakāves cēloņus.

Tādējādi šķelšanās un sadrumstalotība, kas pirmajā acumirklī izskatās traģiska, galu galā noved pie itin labiem rezultātiem.

Apskatīsim kaut vai tādu problēmu kā Vācijas apvienošanās. Diezgan izplatīts ir uzskats, ka abi apvienošanās ceļi - kā ar Austrijas, tā arī ar Prūsijas starpniecību, kā ar Habsburgu, tā ari ar Hohencollernu starpniecību - ir bijuši vienādi labi un vajadzējis tikai apvienot visus spēkus šī kopējā mērķa sasniegšanai. Taču tagad mēs zinām., ka ja toreiz spēki būtu apvienoti, visas priekšrocības būtu bijušas Austrijai, taču ar tās starpniecību mēs nekad nebūtu nonākuši pie vienotas Vācijas impērijas.