Ar lepnu apbrīnu es salīdzināju Vācijas impērijas izaugsmi ar Austrijas valsts nīkuļošanu. Taču, ja ārpolitiskie notikumi radīja manī nedalītu prieku, tad mazāk iepriecinoša iekšpolitiskā dzīve bieži vien izsauca drūmu nemieru. Es nevarēju piekrist tai cīņai, kas šajā laikā tika vērsta pret Vilhelmu II. Viņā es redzēju ne tikai Vācijas ķeizaru, bet gan galvenokārt Vācijas flotes radītāju. Tādēļ mani ārkārtīgi saniknoja reihstāga aizliegums ķeizaram publiski uzstāties, jo, manuprāt, tam nebija nekāda iemesla: vienas sesijas laikā šie kungi - parlamenta pļāpas (gānseriche), samelsa vairāk muļķību nekā vesela ķeizaru dinastija varētu
sarunāt vairāku gadsimtu laikā, ieskaitot arī pat tās visvājākos pārstāvjus.
Es biju sašutis, pirmkārt, par to, ka valstī, pastāvot vārda brīvībai, katrs muļķis var ne tikai kritizēt, bet arī iekļūt reihstāgā un spīdzināt nāciju kā "likumdevējs"; otrkārt, par to, ka kaut kāda parlamenta pļāpātuve varēja izteikt "rājienu" ķeizara kroņa īpašniekam.
Taču es biju vēl vairāk sašutis par pašu Vīnes presi, kas, no vienas puses, tik goddevīgi klanās ikviena galma klepera priekšā, bet, no otras puses, ar šķietami maskētu ļaunumu izsaka savas šaubas par Vācijas ķeizaru. Protams, tā stāv tālu no tā, lai kaut kā iejauktos Vācijas impērijas iekšējās lietas. Nē, Die's pasarg! Taču prese tikai draudzīgā veidā aizskar brūci, lai izpildītu pienākumu, kuru uzliek abpusējās sabiedroto saites. Turklāt žurnālistiskā patiesība stāvot pāri visam utt. Un nu šis pirksts no visas sirds jau rakņājas pa brūci.
Tādos gadījumos man vienmēr saskrēja asinis galvā.
Šis iemesls man lika uz lielo presi skatīties arvien piesardzīgāk.
Man bija jāatzīst, ka viens no antisemītiskajiem laikrakstiem "Deutsche Volksblatt" šajā sakarā izturējās daudz piesardzīgāk.
Bez tam man tiešām krita uz nerviem tas pretīgais kults, kādu lielā prese jau toreiz ieturēja pret Franciju. Kad rokās nonāca šīs saldenās slavas dziesmas "lielajai kultūras nācijai", gandrīz vai vajadzēja sākt kaunēties būt vācietim. Šī nožēlojamā koķetēšana ar visu francisko man daudzreiz lika aizsviest kādu no šiem "pasaules laikrakstiem". Tagad es galvenokārt lasīju "Volksblatt", kas šķita gan vājāks laikraksts, bet šajos jautājumos daudz tīrāks. Es gan nepiekritu tā asajam, antisemītiskajam tonim, tomēr tajā atradu arī motivējumus, kas lika man šo to pārdomāt.
Katrā gadījumā es pamazām iepazinu to vīru un to kustību, kas toreiz noteica Vīnes likteni, proti, doktoru Karlu Luegeru un kristīgi sociālo partiju.
Kad es ierados Vīnē, tad jau biju naidīgi noskaņots pret abām pusēm. Gan vadonis, gan kustība man likās "reakcionāra".
Taču elementārā taisnīguma izjūta man lika mainīt šo spriedumu. Man radās iespēja iepazīt gan šo vīru, gan viņa darbu, un taisnīgs novērtējums pamazām pārtapa neslēptā apbrīnā. Tagad es šajā cilvēkā redzēju visu laiku lielāko vācu birģermeistaru.
Kā gan daudzi mani uzskati pilnīgi mainījās līdz ar attieksmi, mainīšanos pret kristīgi sociālo kustību!
Pamazām mainījās arī mani uzskati par antisemītismu. Tās bija pašas smagākās pārmaiņas manī.
Šīs pārmaiņas man nozīmēja daudzas dvēseles cīņas. Tikai mēnešiem ilga prāta un jūtu cīniņa rezultātā uzvara sāka nosvērties prāta pusē. Divus gadus vēlāk prātam pievienojās arī jūtas, lai turpmāk tās kalpotu prātam kā visuzticamākais sargs un brīdinātājs.
Laikā, kad mana dvēseles audzināšana un aukstais prāts izcīnīja savu grūto cīņu, man nenovērtējami palīdzēja tā uzskatāmā mācība, kādu es guvu Vīnes ielās. Bija pienācis laiks, kad es vairs neklīdu kā akls pa varenās pilsētas ielām, bet skaidrām un atvērtām acīm raudzījos uz ēkām un cilvēkiem.
Reiz, staigājot pa vecpilsētu, es negaidīti sastapu kādu vīru garā kaftanā un melniem, cirtainiem matiem.
Mana pirmā doma bija šāda:
Vai tas arī ir ebrejs?
Lincā ebreji tā neizskatījās. Es slepus uzmanīgi vēroju šo vīru. Jo ilgāk es skatījos viņa sejā, pētīdams tās vaibstus, jo vairāk manā galvā pirmajam jautājumam sekoja pavisam cits formulējums:
Vai tas arī ir vācietis?
Kā parasts, šādos gadījumos uz jautājumu es sāku meklēt atbildi grāmatās.
Par dažiem grašiem es nopirku pirmās antisemītiskās brošūras savā dzīvē. Diemžēl, visas bija sarakstītas tā, it kā lasītājam ebreju jautājums principā jau būtu zināms vai pat saprotams. Arī brošūru tonis lielākoties bija tāds, kas modināja manī snaudošās šaubas, jo argumentācija bija pārāk nezinātniska un vietām pat ļoti vienkāršota.
Manī atkal modās iepriekšējās jūtas. Tās turpinājās nedēļām un mēnešiem.
Jautājuma nostādne man šķita tik briesmīga, izvirzītie apvainojumi tik pārmērīgi, ka, baidīdamies pieļaut netaisnību, es atkal kļuvu bailīgs un nedrošs.